Aizbildināšanās

Aizbildināšanās sākās līdz ar pirmo grēku. Bībele saka:

„Un Kungs Dievs sauca cilvēkam un teica viņam: “Kur tu esi?” Un tas teica: “Es dzirdēju dārzā tavu balsi un nobijos, jo esmu kails, un es paslēpos.” Un viņš teica: “Kas tev pastāstīja, ka tu esi kails? Vai tu ēdi no tā koka, par ko es tev pavēlēju – neēd no tā?!” Un cilvēks teica: “Tā sieva, ko tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu!”  Un Kungs Dievs teica sievai: “Ko tu esi izdarījusi!” Un sieva teica: “Čūska mani pievīla, un es ēdu!” (1. Mozus 3:9-13)

Atzīstot un izsūdzot grēkus, nemeklē aizbildinājumus un netaisnojies. Bībele saka:

„Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo Dievs pats nevienu nekārdina, Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas. Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. Tā nu iekāre ieņemdama dzemdē grēku, bet grēks nobriestot dzemdē nāvi.” (Jēkaba 1:13-15) „Es atzinos savā grēkā un neslēpu savu vainu, es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos! Tad tu man piedevi mana grēka vainu.” (Psalmi 32:5)

Ja Dievs tevi aicina ko darīt, Viņš gaida no tevis sadarbību, nevis aizbildinājumus. Viņš pats nodrošinās tevi ar visu vajadzīgo. Bībele saka:

„Bet Mozus teica Kungam: “Ak, mans Kungs! Es neesmu runātājs – ne vakar, ne aizvakar, ne pēc tam, kad tu esi runājis ar savu kalpu! Es esmu lēns vārdos un neveiklu mēli!” Un Kungs tam teica: “Kas cilvēkam devis muti? Kas padara mēmu, kurlu, redzīgu vai aklu? Vai ne es, Kungs?! Un tagad – ej, es būšu ar tavu muti un norādīšu, ko tev runāt!”” (2. Mozus 4:10-12) "Tam, kas zina darīt labu, bet nedara, tas ir grēks." (Jēkaba 4:17)

Ja Dievs tevi aicina pie sevis, nevilcinies un nemeklē aizbildinājumus! Bībele saka:

„Kad to dzirdēja kāds no tiem, kas sēdēja pie galda, tas sacīja: “Laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.” Jēzus sāka viņam stāstīt [līdzību]: “Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.”” (Lūkas 14:15-24)