Dažādi

Atkalredzēšanās

20. septembris, 2018

2010. gada 1. novembrī notika Braiena Dāvida Mitčela tiesa, kurš tā paša gada martā tika atzīts par spējīgu stāties tiesas priekšā. Viņš ir galvenais aizdomās turamais pusaudzes Elizabetes Smārtas no Jūtas štata nolaupīšanā 2002. gada 5. jūnijā. Esmu skatījusies daudzas reportāžas un videoierakstus par šo nolaupīšanu, jo šis gadījums jau sākotnēji mani ļoti uzrunāja.


Elizabete četrpadsmit gadu vecumā tika aizvesta no savas guļamistabas Soltleiksitijā. Eds Smārts, viņas tēvs, tās pašas dienas rītā uzstājās televīzijā, lūdzot nolaupītāju atbrīvot viņa meitu. Viņa tika atrasta tikai pēc deviņiem mēnešiem 2003. gada 12. martā, divdesmit deviņu kilometru attālumā no savām mājām. Visus smagos deviņus gaidīšanas mēnešus pilsētā bija izkarinātas zilas lentītes, cerot uz meitenes atgriešanos mājās. Visi lūdza un cerēja līdz tai nozīmīgajai dienai, kad kāds atpazina Braienu Mitčelu no aizdomās turamā nolaupītāja zīmējuma. Viņš bija redzēts kopā ar divām sievietēm, no kurām viena bija Elizabete.


Nolaupītā meitene, kura nu jau ir divdesmit vienu gadu veca, 2009. gada 1. oktobrī liecināja federālajā tiesā. Viņa paskaidroja, ka tūlīt pēc nolaupīšanas Mitčels veica viltus laulības ceremoniju un pēc tam viņu seksuāli izmantoja. Vēl viņa liecināja, ka savu deviņu gūsta mēnešu laikā nav bijusi neviena diena, kad Mitčels nebūtu viņu izvarojis.


Es jutos tik pateicīga un atvieglota, kad meitene 2003. gada 12. martā tika atrasta. Mani dziļi aizkustināja visā pilsētā izvietotie uzraksti, svinot viņas atgriešanos mājās. Veikali vairs nereklamēja preces, un reklāmas plakātu vietā varēja lasīt: “Elizabete, esi sveicināta mājās!” Es jutos ļoti īpaši, lasot šos uzrakstus – varbūt tāpēc, ka arī mans vārds ir Elizabete. Daudzas reizes es aizdomājos par to dienu, kad tikšos ar savu Radītāju un Glābēju. Es iztēlojos tādus pašus uzrakstus debesīs: “Elizabete, esi sveicināta mājās!”


Laikā, kad meitene atguvās no pārdzīvotā, mani dziļi saviļņoja viņas tēva emocijas un paziņojumi. Dažus interviju fragmentus es pierakstīju vārds vārdā. Pirmais bija par citiem nolaupītajiem bērniem, kuri vēl nav atrasti:“Visi pazudušie bērni ir pelnījuši atgriezties mājās pie saviem vecākiem, kā Elizabete atgriezās pie mums!” Tad viņš sāka raudāt. Otrais ir viņa atbilde reportierim, kurš lūdza pastāstīt par viņa izjūtām, uzzinot, ka Elizabete patiešām ir dzīva. Kā tu atainotu šo ainu? Viņš stāstīja, kā, sēžot policijas automašīnā un turot Elizabeti savās rokās, zvanījis sievai: “Tu tam neticēsi [viņš šņukstēja, atceroties šo sarunu], Elizabete ir dzīva! Viņa ir šeit, manās rokās!”


Tad viņš teica:“Tas ir vienkārši pats, pats brīnišķīgākais, kas var notikt. Cik šausminoši bija tas, ka viņa mums tika atņemta, tik brīnišķīgi ir, ka Elizabete atkal ir mājās.”


Kad intervija beidzās, es iztēlojos, ka Dievs runā par mums. Es iztēlojos Viņa sajūsmu par to, ka mēs esam izglābti un atkal esam kopā ar Viņu uz mūžīgiem laikiem. Man asaras saskrēja acīs, kad iedomājos, kā Jēzus zvana Tēvam un saka:“Tu tam neticēsi [šņuksti], Elizabete ir dzīva! Viņa ir šeit, manās rokās!”


Šī nodaļa ir par Dieva un Viņa bērnu atkalapvienošanos. Jā! Mēs dodamies uz mājām!

(Šis ir fragments no Elizabetes Talbotas grāmatas "Pārsteidzošā mīlestība". Visa grāmata lasāma šeit: https://adventisti.lv/lv/gramatas/48/Parsteidzosa-milestiba?pg=0

Uzdot jautājumu

Kļūda!
Lauks ir obligāts!

Kļūda!
Ievadi korektu e-pasta adresi!

Kļūda!
Trūkst jautājums!