Kad Jēzus dzīvoja virs zemes, Viņš mācīja saviem mācekļiem, kā lūgt. Viņš tiem deva padomu nolikt savas ikdienas vajadzības Dieva priekšā un visas savas rūpes mest uz Viņu. Jēzus apsolījums mācekļiem, ka viņu lūgumi tiks uzklausīti, attiecas arī uz mums šodien.

Jēzus, dzīvodams starp cilvēkiem, lūdza ļoti bieži. Mūsu Pestītājs uzņēmās mūsu vajadzības un nespēku un tāpēc kļuva par lūdzēju, meklējot no Tēva jaunus spēka krājumus, lai, tā apbruņojies, varētu izpildīt savu pienākumu un izturēt pārbaudījumus. Viņš ir mūsu priekšzīme visās lietās.

Viņš ir līdzīgs mums, “tāpat kārdināts visās lietās”, bet Viņa bezgrēcīgā daba nepatikā novērsās no ļaunā; Viņš grēka pasaulē izturēja cīņas un panesa dvēseles mokas. Jēzus cilvēcīgajai dabai lūgšana bija kā nepieciešamība un priekšrocība. Satiksmē ar Tēvu Viņš guva mierinājumu un prieku. Un, ja cilvēku Pestītājs, Dieva Dēls, sajuta vajadzību lūgt, tad cik daudz vairāk dedzīgas, pastāvīgas lūgšanas nepieciešamību vajadzētu izjust vājiem, grēcīgiem mirstīgajiem.

(Fragments no E. Vaitas grāmatas „Ceļš pie Kristus” nodaļas „Lūgšanas augstā priekšrocība”. Visu nodaļu varat lasīt šeit: https://adventisti.lv/lv/gramatas/25/Cels-pie-Kristus?pg=14 )

Attēls: pixabay.com