Nu, tā, klāt esmu. Smuks tas mūsu dievnams, stāv kā bilde. Apkārtni vajag sakopt, nez kas īsti par to atbildīgs?

Aha, brālis sagaidītājs kā vienmēr priekšā. Re, palokas kā šveicars un sveicina. Būtu gan varējis dūšīgāk liekties dāmas priekšā, viņa gados tak osteohondrozes vēl nav. Tā grimase laikam bija domāts smaids. Mmm...

Tā! Atkal kāds ir sakāris savas parpalas uz mana pakaramā. Ir nu gan cilvēki! Vai tiešām pa visiem šiem gadiem vēl nevar iegaumēt, ka šeit es lieku savu mēteli? Nu, lai necer – tāda sīkuma dēļ ar uzmestu lūpu prom neskriešu. Kaut gan principā varētu, būtu par ko. Tā taču ir necieņa; un neticu, ka kaut kas tāds varētu būt izdarīts netīšām.

Labi, ka zālē visi savās vietās. Es te aizmugurē pie loga sēžu no paša sākuma, kopš ienācu draudzē. Man te patīk. Nu, jā, reizēm gan īsti nedzirdu, ko tur priekšā runā. Es jau vairākreiz teicu, lai tie runātāji runā skaļāk. Vai arī, lai iegādājas kārtīgāku pastiprinātāju. Un tad man atbildēja, ja es labi nevarot dzirdēt, lai sēžot tuvāk priekšai. Baiga nekaunība – kā tā var pateikt... Protams, ka es paliku tepat. Principa pēc.

Bībeles studijas. Atmiņas pants – netiesājiet, lai netopat tiesāti. Ļoti vietā, starp citu. Varbūt vecā Zelma arī pārdomās savu attieksmi pret cilvēkiem. Kā viņa man todien pateica! Ka man vajagot būt laipnākai un piedodošākai! Vājprāts. Tā runāt – tā tak ir vistīrākā tiesāšana, kas cits? Tas bija pirms ... mmm, jā, pirms četrpadsmit gadiem. Re, kā tas laiks skrien. Bet sirds sūrst, it kā viņa tā būtu man uzbrukusi vakar. Varbūt man vajadzētu pieiet pie viņas un izrunāties? Muļķības! Kas tā par dīvainu domu? Es taču ne pie kā neesmu vainīga...

Starpbrīdis. Tralla-la-lala. Parastie ziņojumi, kā aizvien. Ak, tā, rīt visi laipni aicināti uz talku dievnama sakopšanai. Nu, atjēgušies! Sen bija laiks. Darba te ir oi-oi. Atceros, es arī vienugad gandrīz aizgāju uz draudzes talku. Nezinu, kas man bija uznācis. Iekšā tā kā kaut kas urdīja... Ja godīgi, tagad arī mazliet. It kā jau varētu arī iet uz to talku, tāpat nekas īpašs cits nav ieplānots. Tikai „Mīlas karstuma” 476. sērija rīt no rīta televīzijā. Nu, jā, bet tai ir atkārtojums parīt. Tamdēļ jau varētu, bet es neeju principā. Priekš tam taču ir apkopēja. Un tie diakoni, kuru pienākums ir uzturēt visu kārtībā. Viņiem taču par to maksā! Nu, varbūt arī nē, par to maksāšanu es īsti nezinu. Bet principā. Bībelē taču arī kaut kur teikts, ka ģimenei jābūt pirmajā vietā, un kad lai es veltu laiku ģimenei, ja ne brīvdienā?

Kopīgās dziesmas šodien skan tā nekas. Pavadījums pašķidrs. Tam meitēnam, kas klimperē klavieres, ar muzikālo dzirdi ir kā ir. Skaidrs, ka es nospēlētu kā vajag. Galu galā mūzikas skolu taču pabeidzu izcili. Bet mani jau neaicina. Nu, labi, sākumā pāris reižu aicināja, bet es tak nevarēju tā uzreiz...

Ziedojumi. Es zinu, ka citi to uzskata par parastu lietišķu procesu, bet es tajā saskatu kaut ko sakrāli romantisku. Varbūt pat filozofiski apgarotu. Šī melodiskā monētu šķindoņa, mūsdienu nabaga atraitnēm metot savas divas artavas traukā. Ziedojumu ziņā esmu pedantiska. Vienmēr algas dienā ielieku dievnama somiņā naudiņas, ko likt uz šķīvja. Vienreiz gan iznāca misēklis. Tā kā pareizas naudas pie rokas nebija, ieliku somiņā divus eiro ar domu, ka vēlāk samainīšu kā aizvien divdesmitcentu monētās. Bet kaut kā aizmirsās. Attapos tikai, kad tas ar šķīvi jau bija trīs solu attālumā. Tā bija īsta iekšēja cīņa. Es jau gandrīz grasījos mest traukā uzreiz visus divus eiro, bet sapratu, ka tā izskatītos pēc izrādīšanās citu priekšā. Lai nu kas, bet izrādīšanās man ir sveša. Un nepieņemama. Principā. Tā es saņēmos, pārvarēju sevi un pamāju ziedojumu vācējam, lai soļo tālāk, ka es šoreiz neko viņa šķīvī nemetīšu.

Mācītājs. Nu, kreklu jau gan varēja izgludināt kārtīgāk. Laikam ar sievu sastrīdējies, ka tāds kāpj kancelē.

Sprediķis ir par sirdsapziņu. Dzīva sirdsapziņa, snaudoša sirdsapziņa. Svēta sirdsapziņa, samaitāta sirdsapziņa. Sirdsapziņa, kas liek bēgt no grēka, un sirdsapziņa, kas mudina attaisnot grēku. Sirdsapziņa, kuru nosaka kultūra un audzināšana, un sirdsapziņa, kuru nosaka Svētā Gara klātbūtne sirdī. Esmu gan to visu dzirdējusi desmit reižu, bet visumā jauks priekšnesums. Aizdomājos par savu sirdsapziņu. Man tā ir ļoti dzīva. Nupat pagājšruden bija gadījums, kad dusmās sakliedzu uz savu Minniju. Viņa, lēkdama lejā no galda, apgāza piena bļodiņu un apšļakstīja manas jaunās džinsas par 39,99, ko nupat pirmo reizi biju uzvilkusi. Un man pēc tam tik ļoti sāpēja sirds, kā es tā varēju nesavaldīties. Es gan kaķenīti tūlīt sabučoju un samīļoju, bet vienalga jutos nožēlojami ilgu laiku. Tāda, lūk, man ir sirdsapziņa!

Pēc sprediķa dziedam „Svētī un sargi”. Vēl tikai mācītāja lūgšana un viss. Esmu vairakkārt draudzes vecākajam teikusi, ka laiks būtu atbrīvoties no šī tradīciju žņauga. Kāpēc vispirms jābūt tieši dziesmai un tikai tad lūgšanai? Tikai tāpēc, ka tā bijis vienmēr? Un kas būtu, ja Luters būtu samierinājies ar to, kā ir bijis vienmēr? Tad nebūtu ne atmodas, ne reformācijas. Lūgšanai noteikti jābūt vispirms, un dziedāt var pēc tam kas grib. Nu, man jau nav nekas pret dziedāšanu, bet es, piemēram, pēdējās dziesmas laikā labprātāk ietu prom, jo neciešu, ka man pēc dievkalpojuma uzbāžas ar saviem „kā tev iet” un „vai tev šodien patika”. Turklāt šodien kāds vēl var pajautāt kaut ko par rītdienas talku. Bet tā kā pēc dziesmas ir vēl lūgšana, nākas riskēt un palikt līdz beigām, pretējā gadījumā būtu jāpalaiž garām mācītāja noslēdzošie svētību vārdi. To nevar. Es esmu tāds cilvēks, kas Dieva svētību dzīvē vērtē augstāk par visu. Principā.

Tā, dziesma ir galā. Bet nu notiek kaut kas neizprotams un satraucošs. Mācītāja lūgšanai svinīgi noliektā galva izslejas, un viņš, vērdamies caur zāles aizmugures lielo logu kaut kur tālumā, acīm mirdzot, vairakkārt jūsmīgi atkārto vienu vārdu – Kungs!

Vai viņš būtu izdomājis jaunu ievadu lūgšanai? Nu, es neesmu pret jauninājumiem, bet šis mani nudien mulsina. Nē, tas tomēr nav jauns ievads lūgšanai. Mācītājs, pievērsis savas neierasti mirdzošās acis zālē stāvošajiem, nesāk viss lūgšanu, bet uzrunā draudzi. „Mīļie, mūsu Kungs nāk! Šodien, tagad piepildās mūsu un visu laikmetu lielās ilgas. Pestītājs ir klāt. Šodien ir Viņa atnākšanas diena. Mūsu Jēzus ir klāt!”

Vairums dievkalpojuma apmeklētāju izskatās tā, it kā nupat loterijā būtu laimējuši miljonu. Bet ne visi. Un ne es. Kad mācītāja teiktais man aiziet līdz apziņai, atkrītu solā. Jēzus? Šodien? Tagad? Nē! Rīt, parīt jā, tikai ne šodien! Tā nav godīgi, nevar taču tā, tik pēkšņi. Bija jābūt kādam brīdinājumam, kādam laikam sagatavoties, nokārtot visu, pārbaudīt, nu, to ... sirdsapziņu ...

Tomēr mans kuslais izmisums neko nelīdz. Mācītājs ir runājis patiesību. Lielā Atnākšanas diena ir klāt. Tagad par to liecina ne tikai mācītāja jūsmīgie vārdi, bet arī zemestrīce un ķerubu bazūnes, kas kļūst aizvien skaļākas. Vispirms tie ir kā attāli pērkona dārdi, kas pamazām kļūst skaļāki un tajā pat laikā melodiskāki. Ak, Kungs, lū-ū-ū-dzu!

Mmm, eņģeļu taures spēlē kaut kur dzirdētu melodiju... Pag, bet tas taču ir motīvs no „Mīlas karstuma”. Tas pats, kas man telefona modinātājā!

Atveru acis. Minnija, paslējusies uz pakaļkājām pie gultas, bažīgi noskatās un tad, kā mierinādama, ar savu aso mēlīti nolaiza manu nosvīdušo pieri. Ir Sabata rīts. Būtu laiks celties, lai paspētu uz dievkalpojumu. Tomēr šorīt es nesteidzos. Nekas, ja arī mazliet nokavēšu. Vispirms man jārunā ar Glābēju. Tūlīt un tepat. Bez jebkādiem „principā”...

Manā pārdzīvojumā iejutās un to gandrīz precīzi pierakstīja Māris Debners