Dažādi
Treji ceļi jeb stāsts par ceļojumu uz Lielo Pilsētu
28. maijs, 2018
Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.” (Jāņa 14:6)
Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi, pārbaudi mani un izzini manas raizes, raugi, vai neeju pa posta ceļiem, un vadi mani pa mūžīgo ceļu! (Psalmi 139:23-24)
***
Šoreiz vēlos pastāstīt par kādu varenu un neparastu Ceļojumu. Jādomā, tas norisinājies krietni sen, bet varbūt arī ne tik sen, jo, godīgi sakot, pilnīgi iespējams, ka tas turpinās vēl arvien.
Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!
***
Reiz Novadā izplatījās ziņa, ka tālumā, kur neviens vēl nav bijis, atrodoties Liela Pilsēta, kurā dzīve esot daudz labāka, gluži bez raizēm. Vairums novadnieku vīpsnājot apgalvoja, ka stāsts par Pilsētu esot vecs joks, uz kuru mūsdienās būtu smieklīgi uzķerties. Patiesībā nekādas Pilsētas neesot, un aiz Novada robežām vispār neesot nekā. Tomēr atradās pulciņš entuziastu, kuri ilgojās nokļūt Pilsētā un tālab bija gatavi doties tālajā ceļā. Daži no viņiem bija augsti mācīti un kā lielu dārgumu glabāja kādu senu karti, kurā, kā viņi apgalvoja, esot smalki redzams ceļš uz Pilsētu. Citi, kuriem par kartēm tik lielas saprašanas nebija, teicās viņiem uzticīgi sekot.
Kādi bija dzirdējuši, ka no Pilsētas viņiem pretim esot atnācis Ceļvedis, bet kur īsti viņu meklēt, domas dalījās. Vairums izlēma, ka gan jau kaut kur pa ceļam viņu sastapšot.
Un tā kādā rītā gājēju pulciņš, novadnieku laba vēlējumu, svilpienu, saucienu un zīmīgu žestu pavadīts, devās ceļā. Krietnu laiku gājuši un uzberzuši jau dažu labu tulznu, viņi sasniedza pirmās krustceles. Priekšā gājēji atlocīja Karti. Viņiem pietika ar īsu acu uzmetienu, lai saprastu ejamo virzienu. Jāiet tikai taisni, kamēr ceļa malā būs redzama liela egle, tad aiz lielās egles ... Nu, tad jau redzēs.
Citi gājēji arī pētīja katrs savu Kartes kopiju (jo visi, kas gribēja, tādu varēja dabūt).
„Nē, tas nav labākais maršruts!” – pēkšņi iesaucās viena no ceļiniecēm, un viņas balsī skanēja reizē apņēmība un mulsums. „Mums tūlīt ir jāgriežas pa labi, jo šis taisnais ceļš izskatās pārāk nepiemērots, pārāk vienmuļš. Nevar būt, ka uz Pilsētu jāiet pa tik parastu, pelēku ceļu. Uz skaistu mērķi jābūt skaistam ceļam. Lūk, labajā pusē vīd pauguri, birzis un ezeri. Kartē taču skaidri redzams, ka ceļš uz Pilsētu ved gar ūdeņiem. Ko gan citu varētu nozīmēt tā pelēkzilā krāsa? Es nepārprotami jūtu, ka mums jādodas tur.”
Bija kādi, kam šī doma šķita pievilcīga, un viņi arī vēlējās griezties pa labi.
Mirkli valdīja apjukums. Visiem taču vajadzēja turēties kopā, bet kā lai turas kopā, ja nevar vienoties par maršrutu?
Tad notika kaut kas, kas situāciju sarežģīja vēl vairāk. Ierunājās kāds jauns un enerģisks, bet jau redzami salīcis cilvēks, kurš līdzi nesa divas smagas somas – katrā rokā pa vienai.
„Jūs visi meklējat tikai labāko ceļu, jo esat pieraduši izdabāt savam prātam un savai patikai. Bet tas ir ļoti nepareizi un bīstami. Ja jūs iesit taisni vai pa labi, jūs nekad nesasniegsit Pilsētu. Mums ir jāiet nevis pa labāko, bet pa Pareizo ceļu. Un pareizais ceļš, bez šaubām, ir pa kreisi. Paskatieties paši, tolaik, kad tikusi zīmēta Karte, taisnais ceļš vēl nemaz nav bijis uzbūvēts, tas ir daudz jaunāks, tāpēc tas nekādā gadījumā nevar būt pareizais. Un jūs, pa labi gājēji, vispār nekā nesaprotat.”
„Bet kreisajā pusē redzami purvi, slīkšņas un stāvas gravas ...” – kāds bikli mēģināja iebilst.
„Jā, protams, Pareizais ceļš ir grūts un bīstams, tāpēc jau tas ir Pareizais. Ar to ir jārēķinās, ka lielākā daļa no mums šīs grūtības nespēs izturēt un – nu, saprotiet, tajos purvos viņi ... Vai arī griezīsies atpakaļ uz Novadu ... Bet es un vēl tie nedaudzie, kuri izturēs, nokļūsim Pilsētā. Tikai un vienīgi pa šo ceļu – te, pa kreisi.”
Šie loģiskie argumenti dažus pārliecināja. Tā ceļotāju pulciņš sadalījās daļās, lai dotos uz Pilsētu katrs pa savu ceļu. Tā kā viņi juta atbildību cits par citu un zināmas savstarpējas brālības saites, viņi norunāja, ka ik pēc 7 kilometriem, kā tas Kartē norādīts, satiksies, lai visi kopā atkal ieskatītos Kartē un dalītos ar stāstiem par ceļā piedzīvoto.
Tā viņi gāja un gāja, un gāja. Skaidrības labad gan jāteic, ka necik tālu viņi netika, jo lielāko daļu laika prasīja citam cita meklēšana ik pēc 7 kilometriem.
Nu, jā, patiesībā bija vēl kādi ļaudis. Tie, kuri pirmajās krustcelēs nolēma, ka nav jēgas iet pa vienu, otru vai trešo ceļu, ja reiz no Pilsētas viņiem pretī ir izsūtīts Ceļvedis. Viņi nolēma vispirms sastapties ar Ceļvedi. Bet kur to meklēt? Viņi sāka saukt. Un liels bija pārsteigums, kad izrādījās – Ceļvedis jau no paša gājiena sākuma ir starp viņiem! Tikai balss viņam tāda paklusa, un nebija jau arī kur vārdu iespraust visā šajā burzmā...
„Un nu, ātrāk uz Pilsētu!” – entuziasma pilns mudināja kāds vīrs krietni gados.
Ceļvedis uz viņu paskatījās jautājoši. Sirmais vīrs saprata bez vārdiem. „Jā,” viņš teica. Un arī visi pārējie māja piekrītoši. „Protams, mēs nedrīkstam aizmirst Viņus.”
„Jā,” sacīja Ceļvedis. „Kaut arī līdz Pilsētai nav tālu, un kaut arī viņiem ir Karte, bez manis – bez mums – viņi Pilsētu neatradīs, vienalga, vai ies pa Taisno, Skaisto vai Pareizo ceļu.”
Un tā viņi ar prieku pievienojās Septītā kilometra sanāksmēm, lai pacietīgi dotos uz Lielo Pilsētu reizē ar visiem. Kas zina, varbūt arī Skaistā, Taisnā un Pareizā ceļa gājēji ievēros Ceļveža klātbūtni un ieklausīsies viņa klusajos vārdos? Un tad līdz Pilsētai nudien vairs nebūs tālu.