„Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku, saprazdami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību, bet izturības piepildījums lai ir tas, ka jūs esat pilnīgi un nevainojami, bez jebkāda trūkuma.

Laimīgs tas vīrs, kas iztur kārdināšanu, jo, pārbaudi izturējis, viņš saņems dzīvības vainagu, kas apsolīts tiem, kas mīl Kungu. Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo Dievs pats nevienu nekārdina, Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas.

Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. Tā nu iekāre ieņemdama dzemdē grēku, bet grēks nobriestot dzemdē nāvi.” (Jēkaba 1:2-4; 12-15)

Redziet, cik plašu iespēju spektru saistībā ar kārdinājumiem ieskicē Jēkabs – sākot ar vislielāko prieku un beidzot ar nāvi.

„Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi...”

Kārdinājumi var būt dažnedažādi. Daudz un dažādi.

Apēst vienu kūkas porciju par daudz. Uz apvainojumu atbildēt ar apvainojumu, uz skarbiem vārdiem atbildēt ar vēl skarbākiem. Gausties par grūtībām. Izlikties tādam, kāds neesi. Dažnedažādi. Lai kādi tie būtu, ikreiz uzņemiet ar vislielāko prieku!

Parasti ar vislielāko prieku uzņemam gaidītus ciemiņus. Bet kāpēc arī kārdinājumus?

Vārds, kas šeit tulkots kā „prieks”, obligāti nenozīmē pacilātas, jūsmīgas emocijas. Tas vairāk raksturo prāta stāvokli, kad mēs uztveram lietas pozitīvi.

Tas ir tas pats vārds, ko apustulis Pāvils izmantojis Vēstulē galatiešiem, raksturojot Svētā Gara augli jeb Svētā Gara darbības rezultātu cilvēkā.

Tas ietver spēju pozitīvi uztvert pat tādas lietas, kas pašas par sevi nav gribētas vai patīkamas.

Un lūk, Jēkabs aicina priecāties kārdinājumos. Kāpēc? 3., 4. pantā paskaidrots:

„Saprazdami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību, bet izturības piepildījums lai ir tas, ka jūs esat pilnīgi un nevainojami, bez jebkāda trūkuma.”

Tātad ko kārdinājumi dara ar mūsu ticību? Pārbauda to!

Vārds, kas tulkots kā „pārbaudīšana”, ir tas pats vārds, kas izmantots runājot par tiesas procesu, tiesas prāvu, kad tiek noskaidroti lietas patiesie apstākļi.

Kārdinājumi pārbauda un atklāj mūsu dziļāko būtību, mūsu patieso raksturu. Un neatkarīgi no tā, vai mēs uzvaram vai krītam, šī pārbaude mums parāda, kas mēs esam, kas mums ir un kā mums trūkst.

Tā varam saprast – bez šādas pārbaudes mēs nevirzāmies uz priekšu ticībā, mēs nevaram pieaugt un pāriet augstākā ticības izturības pakāpē, mēs nevaram tuvoties tam ideālajam mērķa stāvoklim, kas šeit apzīmēts ar vārdu „pilnība”.

Un tāpēc – priecājieties, uzņemiet to ar vislielāko prieku, jo tas ir ceļš uz priekšu. Kārdinājumi nav tikai mūsu smagā problēma, bet arī mūsu lielā iespēja.

Un tad nākamais solis, 12. pants: „Laimīgs tas vīrs, kas iztur kārdināšanu, jo, pārbaudi izturējis, viņš saņems dzīvības vainagu, kas apsolīts tiem, kas mīl Kungu.”

Re, tagad esam nonākuši arī pie laimes. Senākos latviešu Bībeles tulkojumos te lietots vārds „svētīgs”. Abi varianti ir pieņemami, bet „laimīgs”, šķiet, izsaka lietas būtību mūsdienu cilvēkam saprotamāk.

Vēl iespējams tulkojums būtu „veiksmīgs”, tāds, kuram ir paveicies, bet tas ietvertu it kā mājienu uz nejaušību, nejaušu veiksmi, kas šajā gadījumā būtu neatbilstoši.

Te arī ar vārdu „laimīgs” nav runa par cilvēka emocijām, bet gan par to, ka viņš bauda īpašu Dieva labvēlību. Bībele māca, ka Dievs mīl visus cilvēkus. Tomēr ir kāda īpaša Dieva labvēlības dāvana jeb svētība.

Mēs sakām: tu esi laimīgs, ka tev tik laba veselība. Vai arī – tavs kaķis gan ir laimīgs, jo tu par viņu tā rūpējies.

Un līdzīgā nozīmē laimīgs tas cilvēks, kas iztur kārdināšanu, kas nepadodas tai. Tieši tik vienkārša laimes recepte.

Tālāk 13. pants:

„Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo Dievs pats nevienu nekārdina, Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas.”

Te apustulis paskaidro, lai mēs nepārprastu. Dievs nekad mūs nekārdina. Un izskatās, ka arī uz velnu nevaram vienmēr novelt visu vainu. Citviet Bībelē redzam, ka sātans jeb velns ir kārdinātājs, nabaga grēcinieku kārdināšana ir viņa iecienītākā nodarbe tūliņ aiz melošanas. Tomēr viņš neko nespētu paveikt, ja mūsu pašu dabā nebūtu kaut kas, ko viņš var izmantot, ko viņš var provocēt un aktivizēt.

14. un 15. pants:

„Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. Tā nu iekāre ieņemdama dzemdē grēku, bet grēks nobriestot dzemdē nāvi.”

Interesanti pateikts, vai ne? Mūsos pašos, mūsu grēcīgajā dabā ir kas tāds, kas izmet makšķeri ar ēsmu uz āķa, lai mēs uzķertos un tad dotos tur, kur nevis mūsu prāts grib, bet kur iekāre grib.

Senāk ar makšķerēšanu bija vienkāršāk, pietika ar tārpu vai maizes piciņu uz āķa. Tagad makšķerēšana ir kļuvusi izsmalcinātāka. „Copmaņi” izmanto visvisādus spīguļus, vibrējošus mānekļus un lēkājošus, planējošus un rotējošus, tumsā spīdošus un zivīm tīkami smaržojošus. Un kur nu vēl visāda veida iebarošanas paņēmieni! Lai tikai pievilinātu zivi un tā uzķertos uz āķa.

Kaut kas līdzīgs ir ar mūsu kārdinājumiem. Tie piemērojas katra indivīda gaumei, vecumam, dzimumam, prāta spējām, garšai, izglītībai, dzīves apstākļiem un vēl daudz kam citam. Kad esam uzķērušies, tad tie velk mūs līdzi tajā virzienā, kur mēs ar prātu nemaz negribētu doties. Tāpēc laimīgs tas cilvēks, kas iemācās atšķirt patiesas vērtības no dažādām ēsmām uz āķa.

Kārdinājumu izejviela, saskaņā ar Jēkabu, ir mūsos pašos. Bet kā ir ar gudrību un spēku nepadoties, bet izturēt? Jā gan, mums katram ir kaut kāda deva saprašanas un gribasspēka (es nudien spēju atteikties no piektā tortes gabaliņa!), tomēr nevienam no mums šī deva nav tik liela, ka ar to pietiktu. Mūsu gribasspēka/”kārību” bilancē aizvien ir iztrūkums pirmajam un atlikums pēdējām.

Un tāpēc mūsu svētīgums jeb laime ir atkarīga no ārējas iejaukšanās, palīdzības no ārpuses, ko Dievs mums ir sagādājis mūsu Kungā Kristū Jēzū.

„Tādēļ viņam visās lietās bija jātop līdzīgam brāļiem, lai kā žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris, kas darbojas Dieva lietās, nolīdzinātu tautas grēkus.

Un, tādēļ ka viņš cietis, būdams kārdināts, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.

Tādēļ, mīļie brāļi, debesu aicinājuma līdzdalībnieki, pievērsiet savas domas Jēzum, mūsu ticības apliecinājuma apustulim un augstajam priesterim.” (Ebrejiem 2:17, 18; 3:1)

Jēkaba vēstulē lasījām, ka Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas. Viņš nevienu nekārdina uz ļaunu, un arī pašu Dievu nekas nevar kārdināt uz ļaunu.

Tomēr Dievs zina, ko nozīmē būt kārdinātam, ko nozīmē smagi pārbaudījumi. Jo Kristus Jēzus personā Radītājs pieņēma cilvēka dabu, un, būdams cilvēks, viņš piedzīvoja, ko nozīmē būt kārdinātam, viņš ir ne tikai neitrāli novērojis, bet „cietis, būdams kārdināts”.

Dievs ne tikai zina, ko nozīmē būt kārdinātam, viņš zina vēl vairāk, zina to, ko mēs nezinām. Viņš zina, ko nozīmē nekad nepadoties, bet uzvarēt. Un tāpēc Kristū ir mūsu gudrība, mūsu spēks, mūsu izturība un mūsu uzvara. Un ja arī mēs krītam, Kristus ir tas, kurš nolīdzina mūsu grēkus.

Un tāpēc apustulis mums atgādina: „Tādēļ, mīļie brāļi un māsas, debesu aicinājuma līdzdalībnieki, pievērsiet savas domas Jēzum, mūsu ticības apliecinājuma apustulim un augstajam priesterim.”

Vēsts par kārdinājumiem ir daļa no Bībeles vēsts. Tomēr tā nav tā daļa, pie kuras mums būtu jākavējas bieži un daudz.

Kavēšanās pie dzīves ērkšķiem mūsu garu neceļ augšup un nedara mūs laimīgākus. Bībele atkal un atkal aicina un atgādina – pievērsiet savas domas Jēzum. Šodien un katru dienu. Pievērsiet savas domas Jēzum, audziet ticības izturībā un esiet laimīgi!