„Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.” (Jāņa 12:46)

Tie ir Kristus Jēzus vārdi. Viņš saka, ka viņš ir gaisma. Jēzus, protams, nav fotonu plūsma. Mēs saprotam, ka te ir ietverts kāds simbols. Par ko tas stāsta?

Šodien tik daudzi sūdzas par grūtībām, ka mums visu ko vajag, ka mums daudz kā nepietiek. Un mēs gribam, lai kāds to visu atrisina. Mēs prasām, lai valdība kaut ko dara, lai mums būtu darbs, lai mums būtu alga, lai mums būtu krietna pensija, pabalsti, sociālie nodrošinājumi. Lai mums Ziemassvētkos būtu ne tikai zirņi un rūgušpiens, bet arī cepetis un torte.

Ziniet, tajā laikā, kad Betlēmē Marijai piedzima Jēzus, pasaulē arī bija grūtības. Dzīve patiesībā bija nesalīdzināmi grūtāka un nedrošāka nekā tā ir šodien Latvijā. Un cilvēki arī ilgojās pēc palīdzības.

Un palīdzība nāca, Dievs to sūtīja. Tomēr viņš nesūtīja sudraba monētas trūcīgajiem, viņš nesūtīja ar košu banti pārsietas pārtikas paciņas izsalkušajiem. Dievs nesūtīja pasaulē jaunu humānās palīdzības kantori vai revolucionāru partiju, kas cīnītos par apspiesto šķiru interesēm.

Dievs sūtīja pasaules problēmu atrisināšanai, pasaules glābšanai – bērnu. Turklāt kā viņš to sūtīja – vispieticīgākajā, vispazemīgākajā veidā un visnecilākajā vietā.

Tas bija bērns, kurš vēlāk pieaudzis varēja par sevi teikt – „Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.”

Kas ir šis cilvēks, ka viņš var atļauties par sevi teikt kaut ko tādu?

„Viņš [Debesu Dievs] mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana. Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” (Kolosiešiem 1:13-17)

Debesu majestāte, Visuma Valdnieks nolika malā savu ķēniņa kroni, atstāja savu godības troni un pieņēma krituša cilvēka miesīgo dabu. Kāpēc? Lai nestu mums dievišķu palīdzību mūsu visdziļākajās vajadzībās. To mēdz apzīmēt ar visaptverošu vārdu – pestīšana jeb glābšana.

Tas nozīmē, nevis vienkārši atvieglot mūsu dzīvi, atrisināt vienu vai otru mūsu problēmu, bet dot mums pilnīgi jaunu dzīvi un pilnīgi jaunu pasauli.

Viņš ietērpa savu dievišķību cilvēcībā, lai nolaistos cilvēces ciešanu, nelaimju un bēdu pašos dziļumos, un paceltu no turienes kritušos cilvēkus.

Tāpēc stāsts par mazo bērniņu silītē ir tik dziļš un nozīmīgs, lai mēs to atcerētos atkal un atkal.

„Es gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.”

Šī tumsība ir kas vairāk par tumšajām decembra naktīm mūsu platuma grādos. Šī tumsa ir kas vairāk par mūsu finansiālām grūtībām vai sociālu nedrošību.

Tā simbolizē nolemtību un bezcerību, kas mūsu pasaulē valda, kopš cilvēki ir atteikušies no Dieva un izvēlējušies ņemt lietas paši savās rokās.

Jo tumsa jau nav tikai ārā aiz loga, bet arī cilvēku sirdīs.

Šī tumsa simbolizē to, ka mēs ejam uz nekurieni. Gan mēs kā indivīdi, kuriem ir atvēlēts dažu gadu desmitu laika sprīdis starp šūpuli un kapu. Gan mēs kā cilvēce kopumā, kas alkatīgi augsta dzīves līmeņa vārdā rijam planētas neatjaunojamos resursus.

„Es gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.”

Jēzū Kristū ir dievišķās gaismas iejaukšanās. Jēzū Kristū ir mūsu grēku piedošana. Jēzū Kristū ir mūsu attiecību atjaunošana ar Dievu. Jēzū Kristū ir mūsu cerība šodienai, rītdienai un mūžībai. Tikai viens BET... – „Kas man tic...”

Te ir mūsu izvēle. Te ir mūsu atbildība. Ticēt vai neticēt, pieņemt vai nepieņemt.

Šodien mūsu dzīvē ir daudz neskaidrību, mēs maz ko zinām par rītdienu. Daudzi cilvēki šodien nezin, vai rīt viņiem vēl būs darbs un iztikas līdzekļi. Neviens nezina, vai rīt viņam būs veselība.

Bet vienu lietu Dievs mums ir atklājis skaidri un nepārprotami. Proti, šis pats Jēzus, kas toreiz Betlēmē dzima kā Cilvēka dēls, šis pats Jēzus, kurš staigāja pa mūsu pasaules ceļiem un takām dziedinādams, mācīdams patiesību par Dievu un sludinādams cerību, šis pats Jēzus, kurš atdeva savu dzīvību mūsu dēļ un trešajā dienā cēlās no kapa, šis pats Jēzus nāks atkal kā kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš.

Un tad tumsa tiks iznīcināta uz visiem laikiem. Tā ir rakstīts svētajā Bībelē:

„Tava saule vairs nenoies, un tavs mēness nezaudēs savu spožumu, jo Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma, un tavām skumju dienām būs gals.” (Jesajas 60:20)

Priecīgus Ziemassvētkus visiem Tiešsaistes Bībeles studiju dalībniekiem!