Dažādi

51. psalms

10. marts, 2022

Pēc tradīcijas uzskata, ka šis psalms sarakstīts pēc tam, kad pravietis Nātans bija atnācis pie Dāvida un norādīja uz viņa grēku ar Batsebu (2Sam 12:1). Šis psalms ir viens no septiņiem grēku nožēlas psalmiem.

Psalma centrālā doma izceļ lūgumu pēc grēku piedošanas un atjaunošanas.

Kas cilvēkam ir visvairāk vajadzīgs? Labklājība, veiksme, kādi priekšmeti īpašumā, veselība, personiskā laime? Iespējams daudzos gadījumos tas ir labi un vajadzīgi, taču Dievs ne vienmēr mums to piešķir. Dievs mums vēlas dot ko vairāk – ko tādu, kas mums tiešām ir vajadzīgs. Tā ir piedošana.

Visi gadījumi, kad pirms nāves tika skaitīts 51. psalms, acīmredzot norāda, ka nāves priekšā cilvēkam vairāk nekas nav vajadzīgs, kā tikai Dieva piedošana. Vairākas baznīcas šo psalmu iekļauj savu dievkalpojumu liturģijās. Psalma teksts vai tā daļas ir iekļautas daudzu konfesiju kopīgo dziesmu krājumos un arī atsevišķos skaņdarbos.

51. psalms ir viens no populārākajiem Bībeles psalmiem. To ir lasījuši Israēla pravieši, Kristus apustuļi, visu laikmetu ticīgie, taču ap šo psalmu ir savāda noskaņa. To dziedāja uz nāvi nosodītie protestantu ticības mocekļi un arī katoļu garīdznieki un mūki. Viens un tas pats psalms, bet dažādos kontekstos. Tomass Mors (1478-1535) skaitīja šo psalmu pirms sava nāves soda, ko viņam piesprieda, jo Mors neatzina Anglijas baznīcas atdalīšanos no Romas pāvesta un karaļa pasludināšanu par Anglijas baznīcas galvu. Mors bija protestantisma ienaidnieks un Bībeles tulka Tindeila vajātājs. Viņš sankcionēja Tindeila tulkoto Bībeļu dedzināšanu. Vienlaicīgi Mors bija arī filozofs un sarakstīja darbu ar nosaukumu „Utopija.” Romas katoliskajā Baznīcā, pieminot viņa nopelnus, viņu kanonizēja par svēto.

3.-4.p. Apžēlojies par mani, ak, Dievs (..). Šajos pantos tiek izmantoti arī trīs vārdi, kas apzīmē grēku: „pārkāpumi” (feša’ai), „noziedzība” (avoni) un „grēki” (hatati). Dziesminieks iesāka psalmu ar lūgumu pēc grēku piedošanas un atjaunošanās. Grēks nav tikai indivīda personiskā lieta vai personiskais bauslības pārkāpums. Tas ienes arī atsvešina cilvēku no Glābēja.

6.p. Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. Šajā pantā ir divi vārdi, kas apzīmē Dāvida vainu: senebreju valodā “grēkojis” ir hatatij un “ļaunums” ra. Grēka atziņā svarīga loma ir atzīšanās. Skat. arī Rm 3:4.

Pateikt teikumu: „Esmu liels grēcinieks” vēl nenozīmē, ka ar to grēka problēma būtu atrisināta. Neatgriezts grēcinieks sevi attaisno, vaino apstākļus vai apkārtējos. Dāvids nerunā riņķiem apkārt, viņš ir tiešs un sevi neattaisno. Atgriezts grēcinieks uzņemas atbildību par savu grēku Dieva priekšā. Lai arī saka: „Kļūdīties ir cilvēcīgi.” Dāvidam grēks nebija tikai kļūda. Viņa izpratnē tā ir cilvēka dabas anomālija, sarautās saiknes ar dzīvības Dievu, atsvešināšanās no Radītāja, kas nedrīkst palikt bez dziedināšanas.

Ilustrācija. Arheologi jau sen meklē vietu, kur varēja atrasties Dāvida celtā pils. Teorētiski Jeruzalemē ir zināms tā sauktais areāls G (Area G), ko arheologiem daļēji izdevās apskatīt laikā no 1978. līdz 1985. gadam profesora Jigala Šiloha vadībā. Tika atrasti daudzu seno namu pamati, taču vislielāko interesi izraisīja pakāpienveidīgā siena, kas varēja būt Dāvida cietokšņa sienas atbalsts. Zinātnieki izvirzīja minējumu, ka tā ir Bībelē minētās Millo citadeles daļa. Apsekojot ap cietoksni esošos pamatus, zinātnieki secināja, ka ap Dāvida pili varēja būt izvietotas daudzas dzīvojamās mājas un Dāvids pa savas pils logu tik tiešām varēja redzēt mazgājamies sievieti, kā arī visu ko citu, ko darīja viņa kaimiņi. Šī pils pēc saviem izmēriem nepārsniedza divstāvu kotedžas lielumu. Tā nebūt nebija Versaļas pils lielumā.

7.p. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Šajā pantā nav norādes uz mācību par iedzimto grēku, lai gan to pie vēlēšanās te var saskatīt. Te ir poētiski izteikts apgalvojums, kad dziesminieks jūtas pilnīgi grēcīgs un nešķīsts. Šī “vaina” senebreju valodā te ir avoni, kas apzīmē netaisnību, ļaunumu, vainu, sodu. Bet “grēcīgs” ir vārds het, kas apzīmē grēku, pārkāpumu.

Jūdu teologs Ibn-Ezra komentē, ka šajā pantā dziesminieks atsaucas uz Ādama grēku. Dziesminieks varēja attaisnoties, ka grēcīgs viņš ir piedzimis un Dievam nāksies viņu pieņemt, kāds ir. Dažkārt mūsdienās atsevišķi kristieši savās runās apgalvo, ka Dievs tos pieņem, kādi tie ir, tādēļ tie izsecina, ka viss, ko tie dara, Dievam tīk. Viņi izceļ Dieva žēlastību augstāk pār Bībeles mācību. Tas ir aplami. Dievs tiešām grēcinieku pieņem, kāds tas ir, un tādēļ kārtīgi viņu nomazgā no visiem viņa grēkiem (1Jņ 1:9).

Ulda Bērziņa tulk.: “Lūk, noziedzīgs es esmu dzemdēts, grēcīgs, kopš māte ieņēma mani.” Šis tulkojums labāk ilustrē šī panta domu, jo novērš grēka vainu no mātes, it kā viņa būtu vainīga, ka Dāvids ir grēcīgs, jo bijis “grēkos ieņemts.” Tā nav. Dāvids norāda uz grēcīgo cilvēcīgo dabu, bet neapsūdz savu māti.

9.p. Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu! Sniegs Israēlā ir retums, taču tā baltums spilgti kontrastē ar tumšām krāsām. Jesajas grāmatā ilustrācija par sniegu tiek izmantota attiecībā uz grēku piedošanu (Jes 1:18). Jūdi šo pantu saprot, ka dziesminieks vēlas būt šķīstīts no kādām rituālām nešķīstībām, kāds ir minētas jūdu paražās. Uz to rakstu mācītāji bija skubinājuši arī Jēzu, tomēr Viņš neatzina šīs paražas. Vienīgā šķīstīšanās, uz kuru Jēzus ir aicinājis cilvēkus, ir bijusi grēku nožēla un atgriešanās pie Dieva.

Īzaps (īzops) ir plaši izplatīts augs Tuvajos Austrumos, iespējams, Hyssopus officinalis, kuru kopš senatnes izmanto rituālos. V.D. aprakstīts, ka to izmantoja šķīstīšanā, kad ar to slacīja asinis uz šķīstīšanai paredzēto priekšmetu vai cilvēku (3Moz 14:4, 52, 4Moz 19:6). Īzapu izmantoja, kad slacīja upurjēra asinis uz durvju stenderēm israēlieši Ēģiptē Pashas laikā (2Moz 12:22). Tomēr dziesminieks lūdza nevis pēc ārēja rituāla, bet gan pēc iekšējās šķīstīšanas no grēka spitālības.

Grieķu LXX ar īzapu: “ὑσσώπῳ,” bet latīņu Vulgātā – “hyssopo.”

Latgaliski: “Aplaisti mani ar hizopu, un es teirs topšu, apmozgōsi mani, un es par snīgu boltōks tikšu.”

Glika (1689.g.) tulk.: “Šķīsti mani no Grēkiem ar Īzapu / ka es šķīsts topu / mazgā mani / ka es baltāks topu ne kā Sniegs.”

Reiz kāda maza meitene pa logu skatījusies ārā un ganībās redzējusi aitu ganāmpulku: „Vai cik baltas aitiņas!” Pēc dažām dienām uzsniga sniegs un apklāja ganības. Tagad meitene vēroja aitu ganāmpulku apsnigušajās ganībās un izsaucās: „Kāpēc aitiņas tik netīras?” Aitas nebija kļuvušas netīras, tikai tagad, salīdzinot ar balto sniegu tās vairs nešķita tikpat baltas, kā iepriekš. Viss atkarīgs no kontrasta, ar ko kāds tiek salīdzināts. „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1. Jņ 1:9).

10.p. Lai līksmojas kauli, kurus Tu man esi salauzījis. Salauztie kauli ir metafora par dziesminieka garīgo stāvokli. Cilvēks pats saviem spēkiem šo atjaunošanos nespēj izdarīt. Grēka dēļ dziesminieks bija zaudējis dzīvesprieku. Tagad viņš lūdz Dievu to viņam atgriezt.

Dievs piedod grēkus, bet tas nenozīmē, ka ar piedošanu tiek dzēstas grēka radītās sekas. Paliek rētas attiecībās ar līdzcilvēkiem, veselībā, zaudētie līdzekļi un laiks. Kad iedzen sienā naglu, tad to var izvilkt, bet paliek caurums. Rētas pēc Golgātas palika arī Kristus ķermenī.

12.p. Radi manī šķīstu sirdi. Dāvids nelūdz radīt jaunu sirdi, bet gan lūdz pēc esošās sirds jaunradīšanu. Dievs Radītājs zina, kā pārveidot to, kas ir grēka samaitāts. Ar šķīstu sirdi tiek domāta jauna dzīves ievirze, rakstura pārmaiņas un miršana savai patmīlībai.

13.p. Neatņem no manis Savu Svēto Garu. Vārds „svētais gars” (ruah kodšekhā) jūdu literatūrā apzīmē praviešu garu. Dāvids bija pravietis un grēka dēļ Dieva gars no Dāvida bija atkāpies. Taču Svētais Gars šajā pantā var apzīmēt arī Dieva klātbūtni. Dāvids, iespējams, atcerējās kā no Dieva atkrita viņa priekšgājējs ķēniņš Sauls un kā viņu pārņēma ļaunais gars. Dāvidu biedēja šāda perspektīva, ka arī viņu Dievs var atmest. Viņš bija izbijies nevis no soda, bet gan dēļ atsvešināšanās no Dieva un bez iespējas atgriezties.

Ja cilvēks ir grēkojis un vēlas saņemt piedošanu no Dieva, tad tā ir droša pazīme, ka grēks pret Sv. Garu vēl nav izdarīts. Ja cilvēks ir grēkojis un nevēlas saņemt Dieva piedošanu, tad šāds ceļš ved pretī bojā ejai. Neraugoties uz sava grēka smagumu, Dāvids vēlējās saņemt piedošanu un to saņēma. Taču grēka radītās sekas palika.

15.p. Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis. Vārds „pārkāpēji” (fošeim) apzīmē bauslības pārkāpējus. Vārds „grēcinieki” (hatta’im) apzīmē cilvēku ar grēcīgu dabu. Abi šie vārdi ir savā starpā sinonīmi. Dziesminieks lūdz Dievu pēc piedošanas un apsola pēc piedošanas mācīt citiem grēku nožēlu un vadīt tos saņemt piedošanu līdzīgi kā to viņš pats ir saņēmis no Dieva.

16.p. Glāb mani no asinsgrēka, ak, Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu! Vārds „grēks” (dāmim) šajā pantā apzīmē Dāvida veikto slepkavību. V.D. Rakstos šis vārds (dām) apzīmē asinis un asinsizliešanu. Grēka nožēla sniedz Dieva piedošanu, taču tā neatbrīvo no juridiskās vainas un soda cilvēku tiesā. Dziesminieks varēja baidīties no asinsatriebības par Ūrijas nogalināšanu. Bez tam Dāvidam Debesīs vēl būs hētietis Ūrija jāsastop.

Grieķu Septuagintā: “ρῦσαί με ἐξ αἱμάτων, ..” (glāb mani no asinīm).

Latīņu Vulgātā: “Libera me de sanguinibus ..” (atbrīvo mani no asinīm).

Lutera (1545.g.) tulk.: “Errette mich von den Blutschulden ..” (glāb mani no asinsvainām).

Angļu KJV: “Deliver me from bloodguiltiness ..” (atpestī mani no asinsvainām).

Latgaliski: “Glōb mani nu ašņa vaines ..”

Glika (1689.g.) tulk.: “Izglāb mani no tām Asins Vainām ..”

Jaunā tulkojumā: “No asinsizliešanas pasargā mani ..”

18.p. Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. Dāvids spēja dot Dievam tūkstošiem upuru, taču viņš apzinājās, ka tie nespēj izdzēst viņa grēku bez attiecībām ar Dievu un Dieva lēmuma piedot. Senā Israēla svētnīcas kalpošanā nepastāvēja upura par tīšu slepkavību. Slepkavam, kurš bija nogalinājis cilvēku netīšām, bija paredzētas glābšanas pilsētas, bet tam, kurš bija izdarījis slepkavību tīšām, glābšanās iespējas nebija paredzētas (4Moz 35:16-21). Dāvidu no grēka varēja glābt vienīgi Dieva piedošana kā brīva tā Kunga gribas izpausme.

19.p. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi. Te nav norādes, ka upuris kā tāds Dievam nebūtu vajadzīgs. Skat. arī Ps 50:5 un 51:21. Upuris bez ticības un grēka nožēlas ir veltīgs. Taču šajā gadījumā, kad nav paredzēts upuris par tīšu slepkavību, Dāvidam nebija ko citu piedāvāt, kā vienīgi savu grēku nožēlu.

20.p. Dari labu Ciānai Savā žēlastībā, uzcel Jeruzalemes mūrus. Atsevišķi komentētāji uzskata, ka psalma pēdējie panti, iespējams, esot vēlākā laika (pēc atgriešanās no Bābeles trimdas) papildinājums, vai arī tie liecina, ka šis psalms sarakstīts Nehemijas dienās, taču tie iederas kopējā psalma kontekstā. Dāvids bija iekarojis Jeruzalemi, padarīja to par savas ķēniņvalsts galvaspilsētu un to pārbūvēja (2Sam 5:7-9). Dziesminieks šajā pantā lūdz Dievu pēc aizsardzības Jeruzalemei, lai viņa grēka dēļ neciestu Dieva tauta un Jeruzaleme tiktu celta, nevis sagrauta.

21.p. Tad Tev patiks taisnības upuri. Dziesminieks norāda, ja Dievs dāvās Jeruzalemei drošību, tad tā paliks Israēla tautas pielūgsmes centrs, kur tauta turpinās pienest Dievam patīkamus upurus un pielūgs to Kungu šajā pilsētā.

Kopumā šis psalms ir veidots kā lūgšana, kura vēl aizvien iedrošina vērsties pie Dieva ar līdzīgiem lūgumiem. Dziesminieks saprata, ka nespēj pienest Dievam pienācīgu upuri par savu grēku, taču lūdz Dievu pēc piedošanas un to saņem.

(Andris Pešelis, mācītājs)

Uzdot jautājumu

Kļūda!
Lauks ir obligāts!

Kļūda!
Ievadi korektu e-pasta adresi!

Kļūda!
Trūkst jautājums!