Blogs

Ticība pret vairākumu: 2 pret 10

17. janvāris, 2019

„Un Kungs sacīja Mozum: “Sūti vīrus izlūkot Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem, – sūti pa vienam vīram no katras tēvu cilts, ikviens no tiem ir vadonis!” Un pēc Kunga pavēles Mozus tos sūtīja no Pārānas tuksneša – visi tie vīri bija Israēla dēlu vadītāji. Šie ir viņu vārdi...” (4. Mozus 13:1-4a)

Kāpēc jāiet izlūkos? Vai tad Dievs nezināja, kas Kanaanas zemē notiek? Šķiet, šis ir viens no piemēriem, kā Dievs vēlas iesaistīt cilvēkus sadarbībā.

„Mozus viņus sūtīja izlūkot Kanaāna zemi un sacīja tiem: “Dodieties uz Negebu un kāpiet kalnienē, tad apskatiet to zemi, kāda tā ir un kādi ļaudis tur dzīvo – stipri vai vāji – un vai to ir maz vai daudz, vai zeme, kur tie mīt, ir laba vai slikta, un kādas ir pilsētas, kur tie mīt, vai tās ir tikai nometnes, vai tām ir arī nocietinājumi? Un vai tā zeme ir lekna vai liesa, vai tur ir koki vai nav? Saņemieties, atnesiet kādus no tās zemes augļiem!” Bet tas bija pirmo vīnogu laiks.” (4. Mozus 13:17-20)

Izlūku uzdevums, tātad, bija noskaidrot plusus un mīnusus.

Lūk, kādus plusus un mīnusus viņi atrada:

„Tad viņi nonāca Eškolas ielejā, tur viņi nocirta vienu zaru ar vīnogu ķekaru un to, iekārtu nesamajās kārtīs, nesa starp divi vīriem, tāpat arī granātābolus un vīģes. To vietu nosauca par Eškolas ieleju, jo tur Israēla dēli nocirta vīnogu ķekaru. Pēc četrdesmit dienām viņi atgriezās no zemes izlūkošanas. Viņi atnāca pie Mozus, Ārona un visas Israēla dēlu sapulces uz Pārānas tuksnesi pie Kādēšas un stāstīja tiem un visai sapulcei, un rādīja tās zemes augļus. Viņi tam izstāstīja: “Mēs aizgājām uz zemi, kurp tu mūs sūtīji, – tur plūst piens un medus, un tā ir auglīga! Taču tauta, kas mīt tanī zemē, ir stipra, un pilsētas ir nocietinātas un jo lielas, un arī Anāka pēcnācējus mēs tur redzējām! Negeba zemē mīt amālēkieši, bet hetieši, jebūsieši un amorieši mīt kalnienē, un kanaānieši mīt pie jūras un gar Jardānu!” (4. Mozus 13:23-29)

Visi izlūki bija redzējuši un piedzīvojuši vienu un to pašu. Bet te izrādījās, ka viņu secinājumi atšķiras.

„Bet Kālebs apklusināja ļaudis, kas bija pie Mozus, un teica: “Iesim tik un tos iekarosim, mēs taču varam tos pievārēt!” Bet vīri, kas bija gājuši kopā ar viņu, teica: “Mēs nevaram doties pret tām tautām – tie ir stiprāki par mums!”” (4. Mozus 13:30-31)

Izlūkošanas rezultāts 10:2 (Tālāk redzam, ka Kāleba viedoklim piekrita vēl viens no izlūkiem – Jozua.)

Mēs iekarosim un mēs neiekarosim. Arī šodien cilvēkiem mēdz būt gluži pretēji viedokļi par vienu un to pašu lietu. Mēs varam un mēs nevaram. Izrādās, abām pusēm bija taisnība. Savā ziņā. Ja ņem vērā, ka sakot „mēs”, viņi domāja katrs ko citu.

Vairākuma „mēs” nozīmēja mēs, cilvēki.

Kāleba „mēs” nozīmēja mēs ar Dievu.

„Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls, kas arī bija devušies izlūkot to zemi, saplēsa savas drānas. Viņi teica visai Israēla dēlu sapulcei: “Tā zeme, kurai mēs gājām cauri, lai to izlūkotu, – tā zeme ir ļoti, ļoti laba! Ja mēs būsim Kungam tīkami, viņš aizvedīs mūs uz to zemi un dos to mums – zemi, kur piens un medus plūst!  Taču pret Kungu jūs nedumpojiet, nebīstieties no tās zemes ļaudīm, mēs ēdīsim tos kā maizi, viņu ēna ir prom, bet ar mums ir Kungs! Nebīstieties no viņiem!”” (4. Mozus 14:6-9)

Nostāties pret vairākumu var būt pat ļoti bīstami. Šajā gadījumā tauta prasīja pārāk optimistiskos izlūkus sodīt ar nāvi. Un tikai tieša Dieva iejaukšanās šim nodomam neļāva īstenoties.

Ne vienmēr vairākuma viedoklis ir labs un pareizs. Ļaudis pieņēma vairākuma viedokli un tas tautai ļoti dārgi maksāja. Pluss 40 gadi tuksnesī. Visi, kas tobrīd bija vecāki par 20 gadiem, neieies apsolītajā zemē.

Kāpēc tik bargi? Viņi vienkārši sabijās, šaubījās, tas taču ir tik cilvēcīgi.

Šī lieta bija tik nopietna tāpēc, ka tas pēc būtības bija jautājums par ticību Dievam. Var vai nevar Dievam ticēt.

Visi 12 izlūki ticēja, ka Dievs ir.

Visi 12 ticēja, ka Dievs var darīt brīnumus.

Bet tikai 2 ticēja, ka Dievs tiešām darīs to, ko solījis.

Dievs bija apsolījis, ka dos viņiem šo zemi, ka izdzīs tos milzīgos karotājus, ka viņi varēs tur dzīvot.

10 neticēja, ka Dievs pilda savus solījumus. Šie 10 bija vadītāji, virsaiši, viņiem bija ietekme uz tautu. Tauta daudz nedomājot, kā jau tas parasti mēdz būt, pieņēma vadītāju vairākuma viedokli. Arī neticēja.

Neticība ir grēks. Dažreiz domājam, ka grēks – tas ir, ja kaut ko sliktu dara. Bet grēks var būt arī nedarīšana. Grēks ir arī neticība. Neticība ir nopietns apvainojums Dievam. Ja Dievs ir ko solījis, bet mēs neticam, ka tā būs, tad mēs ar to apvainojam Dievu krāpšanā.

„Ja es nebūtu nācis un runājis uz viņiem, tad viņiem nebūtu grēka, bet tagad viņiem nav ar ko attaisnot savu grēku.” (Jāņa 15:22)

Ko tad Jēzus nāca un teica? – To, ka Dievam var uzticēties.

Viena lieta ir, ja pagāni netic, cita – ja netic Dieva tauta, Dieva draudze, ļaudis, kuri pazīst Dievu, kuri ir viņa patiesības sargātāji, kuri ir viņa spēku piedzīvojuši.

Ir lietas, par kurām varam droši šaubīties. Ja gribi loterijā vinnēt miljonu, tu vari droši šaubīties, vai tas izdosies.

Bet, ja Dievs ir ko apsolījis, un mēs sakām – tas nu gan nevar notikt – tad tas ir grēks.

Senajā notikumā ir arī gaišā puse, labā vēsts, ko nes mazākums – 2 izlūki, un proti – Dievam var uzticēties pat tad, ja viņa solītais cilvēcīgi šķiet pārāk labi, lai būtu īstenība.

Tāpēc ir uzrakstīta Bībele un tāpēc tā ir no seniem laikiem brīnumainā veidā sargāta un līdz mums nonākusi, lai mūs atkal un atkal pārliecinātu – Dievam var ticēt, uzticēties.

„Un mēs no sirds vēlamies, lai katrs no jums uztur dedzību savas cerības piepildījuma sasniegšanai līdz galam. Netopiet kūtri, bet līdzinieties tiem, kas ticībā un pazemībā iemanto apsolījumus.” (Ebrējiem 6:11-12)

Vēl daudz Dieva svētības apsolījumu gaida, lai mēs tiem noticētu, lai mēs tos ticībā satvertu, lūgtu un piedzīvotu to piepildīšanos.

Dieva solījumi Bībelē nav doti tikai tādēļ, lai mums būtu skaisti citāti, ko rakstīt uz dzimšanas dienas apsveikuma kartiņām. Tie ir doti tāpēc, lai mēs zinātu, ko Dievs vēlas mums dot, ko no Dieva varam droši lūgt un noteikti saņemt.

Mums noteikti nepieciešama ticība Dieva solītajai piedošanai. Mums noteikti nepieciešama ticība Dieva solītajam Gara spēkam atbrīvot mūs no katra ļaunuma, katra tumšā traipa, kas ir mūsos.

Mums noteikti nepieciešama ticība Dieva solījumam darīt mūs gatavus mūžībai.

Mums noteikti nepieciešama ticība Dieva spēkam darīt mūs, viņa sekotājus, vienotus un mīlošus.

Mums noteikti nepieciešama ticība Dieva spēkam darīt mūs spējīgus un derīgus nest viņa glābšanas vēsti spēcīgā, pārliecinošā veidā pasaulei, kas iet pretī savai pazušanai.

Mums noteikti nepieciešama ticība tam, ka arī šodien Dievam ir tas pats spēks un tā pati vēlēšanās tikpat ietekmīgā veidā palīdzēt cilvēkiem, kā tas bija Kāleba, Jēzus un apustuļu dienās.

Pieminiet tos 12 izlūkus. Tos 10, kurus šodienas draudzē varbūt sauktu par loģiski domājošiem reālistiem, kuri rēķinājās tikai ar cilvēcīgām iespējām, kuri neredzēja tālāk par savu nevarību un tiešām nekā laba arī neieguva.

Bet vēl vairāk pieminiet tos 2, kurus varbūt sauktu par vientiešiem un fanātiķiem. Viņi savas domas vērsa uz Dievu, uz viņa varenību un uzticamību, un viņi saņēma, ko bija cerējuši, viņi piedzīvoja Dieva solījuma piepildīšanos.

Dievam var ticēt. Viņš piepilda visu, ko solījis.

„Tik droši, kā Dievs ir uzticams, arī mūsu vārds uz jums nav vienlaikus jā un nē,  jo Dieva Dēls Jēzus Kristus, ko mēs – es, Silvāns un Timotejs – esam jums sludinājuši, nav bijis vienlaikus jā un nē, bet Kristū vienmēr ir bijis jā! Cik ir Dieva apsolījumu Kristū, tie visi ir jā; un caur Kristu – mūsu āmen Dieva slavai!” (2. Korintiešiem 1:18-20)



Uzdot jautājumu bloga autoram

Kļūda!
Lauks ir obligāts!

Kļūda!
Ievadi korektu e-pasta adresi!

Kļūda!
Trūkst jautājums!