Gaidot uz pestīšanu

1. Augšupceļa dziesma. No dzelmes saucu tev, mans Kungs:

2. Kungs, ieklausies manā balsī, lai dzird tavas ausis manu gaušanos!

3. Kungs, ja tu skaitītu mūsu apgrēcības, mans Kungs, kurš gan pastāvētu?

4. Taču tu mēdz piedot – tādēļ tevi bijā!

5. Es gaidu Kungu no visas sirds, uz viņa vārdu es ceru,

6. es gaidu Kungu vairāk nekā sargi rītu, nekā sargi – rītu!

7. Ceri, Israēl, uz Kungu – viņā ir žēlastība! Tik daudzus viņš izpircis!

8. Viņš izpirks Israēlu no katras apgrēcības!

***

1. Augšupceļa dziesma. No dzelmes saucu tev, mans Kungs.

Senlaikos jūdu pienākums un prieks bija vairākas reizes gadā doties uz Jeruzalemi svinēt svētkus. Svētceļnieki iedami skandēja dziesmas; šī ir viena no tām. Lai no kurienes ļaudis nāktu, ceļš uz Jeruzalemi vienmēr tika saukts par ceļu augšup. Savukārt atgriežoties no svētās pilsētas, ceļinieki vienmēr devās „lejup”.

Saskaņā ar Atklāsmes grāmatu, kristiešu ceļš ir ceļš uz jauno Jeruzalemi jeb Debesu Jeruzalemi. Mūsu ceļš ved augšup. Vai tu to jūti?

„No dzelmes” – apzīmē jūras dziļumus vai vienkārši daudz ūdens. Israēliešiem, tāpat kā citām tā laika austrumu tautām, jūra saistījās ar briesmām, haosu, nedrošību.

Mums tā var būt fiziskā vai citādā ziņā bīstama situācija. Vainas sajūta, nedrošība, neziņa... Vai kaut kas no tā ir pazīstams?

2. Kungs, ieklausies manā balsī, lai dzird tavas ausis manu gaušanos!

Vai Dievs kaut ko nedzird, vai Dievs kaut ko nezin? Zina visu, bet šeit cilvēks izsaka savas ilgas, lai Dievs atsauktos, lai Kungs atbildētu.

Ja jūties kā dziļumā, sauc palīgā Dievu!

3. Kungs, ja tu skaitītu mūsu apgrēcības, mans Kungs, kurš gan pastāvētu?

Tas ietver atzīšanos, ka esam grēcīgi, ka Kungam būtu ko skaitīt, ja viņš gribētu. Ja Dievs meklētu, kur mums piesieties, viņš noteikti atrastu.

Vārds „pastāvētu” šeit saistīts ar drošu stāvēšanu un stingra pamata. Tas ir pretstats stāvoklim, kad cilvēks atrodas „jūras dzelmē”. Tātad – ja Kungs skaitītu mūsu grēkus, mums nebūtu cerības izkļūt no dzelmes, mēs būtu lemti tur bojāejai.

4. Taču tu mēdz piedot – tādēļ tevi bijā!

Mūsu cerība ir piedošanā. Un tas ir iemesls bijāšanai. Ja Dievs nebūtu piedodošs, mums atliktu tikai bailes, bet apzinoties piedošanu, ko saņemam, rodas mīlestības pilna bijība.

5. Es gaidu Kungu no visas sirds, uz viņa vārdu es ceru,

Kad saucam uz Kungu, mums jāmācās arī gaidīt, jo ne vienmēr atbilde ir tūlītēja. Gaidīt no visas sirds – tā nav vienaldzīga, pasīva gaidīšana, laika vilkšana, bet tā ir ilgošanās pēc Dieva.

„Uz viņa vārdu es ceru”. Šeit „vārds” – tas, ko Dievs ir teicis. Dievs ir devis daudz apsolījumu, tos lasām Bībelē, un tāpēc mums ir uz ko cerēt.

6. Es gaidu Kungu vairāk nekā sargi rītu, nekā sargi – rītu!

Šis salīdzinājums ilustrē, ko nozīmē gaidīt no visas sirds, ko nozīmē ilgoties. Senatnē sargiem tumsā uz pilsētas mūriem (vai kā Tālavas taurētājam – egles galotnē) bija milzīgi atbildīgs un ļoti riskants uzdevums. Varam nojaust, cik ļoti viņi gaidīja rītausmu.

7. Ceri, Israēl, uz Kungu – viņā ir žēlastība! Tik daudzus viņš izpircis!

Israēl – tā ir uzruna, kas ietver visu tautu. Kunga žēlastība – tā ir cerība gan katram atsevišķam grēciniekam, gan Dieva tautai jeb draudzei kopumā. Visi ir aicināti saņemt piedošanu.

„Tik daudzus viņš izpircis!” – Nevis vienkārši žēlīgi piedevis parādu, bet samaksājis par to.

Šī izpirkšana prasīja Jēzus Kristus upuri. Viņš samaksāja grēcinieku vietā. Arī mūsu vietā. Tāpēc mēs varam uzticēties viņa žēlastībai, cerēt uz to un gaidīt uz to.

8. Viņš izpirks Israēlu no katras apgrēcības!

No katras apgrēcības – viss ir ietverts, viss ir piedots, par visu ir samaksāts ar Jēzus asinīm. Mums ir uz ko paļauties.

Vēl daži papildus teksti, kas palīdz saprast, pieņemt un iegaumēt šī 130. psalma vēsti.

Psalmi 69:3-4

Es stiegu dziļā muklājā, nav kur nostāties, es esmu ūdens dzelmē, un pali veļas man pāri! Es esmu apguris saukt, mana rīkle ir sausa, izīgst man acis, gaidot uz Dievu!

Psalmi 40:2-4

Gaidīt gaidīju Kungu, un viņš liecās pār mani, viņš dzirdēja manu saucienu. Viņš izvilka mani no krācošas bedres, no muklāja dūņām, viņš balstīja manas kājas uz klints, viņš darīja manus soļus stingrus un lika man mutē jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam! Daudzi ieraudzīs un bīsies, un paļausies uz Kungu.

Mihas 7:18-19

Kas ir Dievs kā tu,

kas noņem vainu un piedod pārkāpumu

sava īpašuma atlikušajiem!

Viņš nepaturēs dusmas uz mūžiem,

jo viņam tīk žēlastība!

Viņš atkal iežēlosies par mums,

viņš samīdīs mūsu noziegumus

un iemetīs jūras dzelmē visus mūsu grēkus.

Lūk, viss sākās ar „jūras dzelmi” un viss noslēdzas ar "jūras dzelmi". Pateicoties Glabēja upurim un žēlastībai, beigās dzelmē neesam vairs mēs, bet gan visi mūsu grēki. Tā ir patīkama pārmaiņa, vai ne?