„Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira.” (Lūkas 23:46)

Katru dienu pasaulē mirst neskaitāmi cilvēki. Kas tāds īpašs bija Jēzus nāvē, ka ļaudis to piemin tūkstošiem gadu un ka tā tiek uzskatīta par vienu no kristietības centrālajām vēstīm? Pirmkārt īpaša, unikāla ir paša Jēzus, kurš nomira, personība. Otrkārt, īpašs un unikāls ir šīs nāves iemesls.

Ja notiek kas nelāgs, mēs parasti jautājam: Kāpēc? Mēs meklējam iemeslus, galu galā mēs meklējam vainīgo. Darīsim tā arī šoreiz, runājot par Jēzus nāvi.

Bībelē ir lasāma skaidra atbilde, kas bija vainīgs Jēzus nāvē:

„Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu. Tur tie Viņu sita krustā un kopā ar Viņu divus citus, katrā pusē vienu, bet vidū Jēzu. Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai.” (Jāņa 19:17, 18, 23)

Bībele nemin detaļas, kā tas notika. Nav minētas ne naglas, ne āmuri, ne kādas citas detaļas. Bet ir skaidri teikts, ka darītāji bija kareivji.

Tātad vainīgi ir kareivji! Tomēr viņi to neizdomāja paši, tikai izpildīja pavēli.

„Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā.” (Marka 15:15)

Pilāts bija Romas impērijas Jūdejas provinces pārvaldnieks. Austākais varas pārstāvis reģionā. Pilāts nodeva Jēzu kareivjiem, lai tie izpildītu nāvessodu. Tātad vainīgs bija Pilāts!

Bet vai viņš to pats izdomāja?

Saskaņā ar paša Jēzus vārdiem, nē. Tā nebija Pilāta iniciatīva, viņš to neizdomāja.

„Jēzus atbildēja: "Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks."” (Jāņa 19:11)

Tātad bija kāds, kas Jēzu nodeva Pilātam. Kas tad Jēzu nodeva Pilātam?

„Jo viņš [Pilāts] zināja, ka augstie priesteri To bija nodevuši aiz skaudības.” (Marka 15:10)

Tātad vainīgi izrādās priesteri, jūdu reliģiskie vadītāji. Baznīcas vadība. Bet, skatoties tālāk, Bībele stāsta, ka arī viņiem kāds Jēzu nodeva.

Kas tad Jēzu nodeva priesteriem?

„Un Jūda Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie augstajiem priesteriem, lai tiem Viņu nodotu. Un tie, to dzirdējuši, priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu nodotu izdevīgā brīdī.” (Marka 14:10-11)

Esam atraduši īsto vainīgo – Jūda! Tomēr, ja vēl rokam dziļāk, atrodam, ka arī Jūda nebija šīs ķēdes galējais posms

„Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot...” (Jāņa 13:2)

Redziet, kāda vainīgo ķēde veidojas. Kādi bija viņu motīvi?

Bībele atklāj arī visu šo iesaistīto personu motīvus, un tie bija dažādi. Jau lasītajos pantos bija norādes uz motīviem.

Velns Jēzu ienīda jau pirms cilvēces radīšanas.

Jūda – aiz mantkārības. Viņa motīvi, iespējams, bija sarežģīti un daudzslāņaini, bet mantkārība ir skaidri redzama un arī Bībelē tieši nosaukta vārdā.

Priesteri – aiz skaudības.

Pilāts – aiz savtīga politiska aprēķina, mēģinot izpatikt jūdiem, var teikt arī, aiz gļēvulības.

Kareivji – mehāniski paklausot pavēlēm, lai kādas tās būtu.

Tur vēl fonā mēs redzējām vārdos nenosauktus cilvēkus, pūli, kas kliedza „sit viņu krustā!” Un šis pūlis bija tikpat vainīgs Jēzus nāvē kā Jūda vai Pilāts.

Kādi bija pūļa motīvi? Viņi bija pierunāti, apmuļķoti, pievilti. Arī aiz nezināšanas:

„Israēlieši, uzklausiet šos vārdus: Nacarieti Jēzu, (..) [jūs] ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši.” (Apustuļu darbi 2:22, 23)

„Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat arī jūsu vadoņi.” (Apustuļu darbi 3:17)

Vai visos šajos motīvos mēs nesaskatām arī kaut ko no sevis? Nezināšana, ļaušanās cilvēku ietekmei, mantkārība, skaudība, savtīgs aprēķins, gļēvulība, akla pakļaušanās pavēlēm? Vai tādi reizēm nav arī mūsu motīvi, mūsu grēki?

Labi apdomājot to lietu, mums jāatzīst: „Patiesi, tur bijām arī mēs!”

Kad vien novēršamies no Dieva, arī mēs Dieva Dēlu sitam krustā un liekam smieklā. (Ebrejiem 6:6)

Pirms uzlūkojam krustu kā Dieva veikumu mūsu labad, mums tas jāuzlūko kā mūsu veikums, atzīstot, ka Jēzus asinis ir arī uz mūsu rokām.

„Vienīgi cilvēks, kas gatavs atzīt savu daļu vainas pie Jēzus krusta, var pretendēt arī uz savu daļu žēlastības no Jēzus krusta.” (teologs Pīters Grīns)

Iepriekš lasītajos Bībeles tekstos atkal un atkal atkārtojas vārds „nodeva”. Meklējot vainīgo Jēzus nāvē, konstatējām veselu „nodevēju” ķēdi – Jūda nodeva Jēzu priesteriem, priesteri ar pūļa atbalstu Pilātam, savukārt Pilāts nodeva Jēzu kareivjiem, lai tie Viņu sistu krustā.

Bet tas vēl nav viss. „Nodevēju” saraksts vēl jāturpina.

„Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus, kas pats Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta.” (Galatiešiem 1:3-4)

Interesanti, līdzās daudziem citiem, kuri Jēzu nodeva nāvē, te ir teikts, ka Viņš pats sevi nodeva.

„Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva." (Jāņa 10:17, 18)

Apustuļi savās vēstulēs, aprakstot Jēzus labprātību iet nāvē mūsu dēļ, izmanto to pašu grieķu vārdu, paradontos (nodot), ko evaņģēlisti izmantoja runājot par tiem, kas Jēzu nodeva nāvē.

Un vēl:

„Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:32)

Kāds teologs (Oktāvijs Vinslovs) ir rakstījis: „Kurš nodeva Jēzu nāvē? Nevis Jūda naudas dēļ, nevis Pilāts baiļu dēļ, nevis jūdi skaudības dēļ, bet Tēvs mīlestības dēļ.”

„Ir būtiski neatdalīt abus šos krusta uzlūkošanas veidus vienu no otra, jo tie viens otru papildina. Cilvēciskajā līmenī Jūda nodeva Viņu priesteriem, kuri nodeva Viņu Pilātam, kurš nodeva Viņu kareivjiem, kuri piesita Viņu krustā. Bet dievišķajā līmenī Tēvs Viņu nodeva nāvē, un Viņš pats sevi nodeva nāvē, lai mirtu par mums. Kad mēs domājam par Jēzus nāvi, mēs varam sacīt, „es to izdarīju, mani grēki Viņu turp nosūtīja,” gan arī „Viņš to izdarīja, Viņa mīlestība Viņu turp aizveda.” (Džons Stots, Kristus krusts, 49. lp.)

Redziet, kāda unikāla vieta ir Golgatas krusts un kāds unikāls notikums ir Jēzus nāve pie šī krusta! Tur sastopas no vienas puses viss cilvēces ļaunums (tostarp mūsu ļaunums) un visa Dieva mīlestība. Viss mūsu pagrimums un visa Dieva pilnība. Un Dievs tur uzvar!

„Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.

Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.

Jo, ja mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti Viņa dzīvībā!” (Romiešiem 5:8-10)