Blogs

Stiprinājums no Debesīm

24. janvāris, 2018

"Tad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un sacīja: “Sēdieties tepat, kamēr es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties.

Viņš tiem sacīja: “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!” Un, nedaudz tālāk pagājis, viņš krita uz sava vaiga un lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.”

Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un atrada tos guļam, un sacīja Pēterim: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.”

Vēl otrreiz viņš aizgāja un lūdza: “Mans Tēvs! Ja šis biķeris man nevar iet garām, lai man tas nebūtu jādzer, tad lai notiek tavs prāts.” Un, vēlreiz pienākdams, viņš tos atrada guļam, jo tiem acis lipa ciet.

Tos atstājis, viņš vēl trešo reizi gāja un lūdza ar tiem pašiem vārdiem. Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Redzi, tā stunda ir klāt! Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās! Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs nāk.” (Mateja 26: 36-46)

Pavirši pazīstot Jēzu, mēs varētu domāt, ka viņam kā Dieva Dēlam nebija tādu lietu kā bailes, šaubas, izmisums. Jo viņš taču bija pati pilnība, ar svētu raksturu, ar nešaubīgu uzticību Tēvam, ar pilnīgu drosmi, garīgu spēku utt.

Tomēr šis stāsts par notikumiem dārzā mums atklāj, ka Jēzus piedzīvoja līdzīgas izjūtas un līdzīgas cīņas, ar kādām savā dzīvē jāsastopas mums. Jā, Jēzū Kristū mājo Dieva pilnība. Bet šajā pasaulē viņš ienāca arī kā īsts cilvēks, kā viens no mums.

Atgriežoties pie notikumiem dārzā – Jēzus zināja, kas viņu sagaida tajā vakarā un nākamajā dienā –nodevība, ņirgāšanās, netaisna tiesāšana, pazemošana, ciešanas, visu cilvēces grēku smagums un visbeidzot nāve. Jēzus varēja no tā visa izvairīties, bet tad grēcīgajai cilvēcei vairs neatliktu cerība.

Patiesībā Getzemanes stāsts nav stāsts par grūtu izšķiršanos. Patiesībā viņš savu lēmumu bija pieņēmis jau sen iepriekš.

Ja lasām Jāņa evaņģēliju, tur nav šī apraksta par Kristus dvēseles cīņu Getzemanes dārzā. Toties Jānis ir pierakstījis Jēzus vārdus, ko viņš bija teicis neilgi iepriekš:

Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis.” (Jāņa 12:27)

Šīs stundas dēļ, kad būs jāatdod sevi visu cilvēku labā, kad būs jāuzņemas uz sevi visu cilvēku grēku nasta un jāizcieš tas, ko pelnījuši grēcinieki, lai grēcinieki saņemtu to, ko pelnījis Kristus. Šīs stundas dēļ Dieva Dēls bija nācis pasaulē.

Lēmums bija pieņemts pirms piedzimšanas Betlēmē. Patiesībā daudz senāk. Ja lasām Atklāsmes grāmatu, tur atrodam tādu netiešu norādi, ka šis lēmums bija pieņemts pat pirms pasaules radīšanas.

To ir grūti iztēloties un saprast. Vēl nav cilvēku, vēl nav grēka un grēcinieku, bet Radītājs jau tad ir gatavs uzupurēties savu radījumu glābšanai, kad tas būs nepieciešams.

Bet tagad bija pienācis laiks īstenot šo lēmumu, īstenot to līdz galam.

Tas, kas stāvēja priekšā, bija kas baismīgs, biedējošs. Un Jēzus savu pārdzīvojumu izsaka vārdos „Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei.” Tas ir izmisums, tās ir bailes, tā ir dziļa nospiestība! Jēzus savas cilvēcīgās dabas izjūtas izsaka Debesu Tēvam lūgšanā. Bet viņa lēmums ir un paliek nemainīgs – ne mans, bet tavs prāts lai notiek.

Tas, kas Jēzum bija vajadzīgs, bija stiprinājums no Debesīm. Un to viņš arī saņēma.

Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja.” (Lūkas 22: 43)

Ko nu? Visas cīņas aiz muguras, bailes nomaina drosme un nomāktību entuziasms! Vai tā? Nekā nebija! – „Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē.” (Lūkas 22:44)

Tas ir pēc stiprinājuma no debesīm! Pat pēc stiprinājuma no Debesīm Jēzus mūsu dēļ, mūsu vietā cīnās ar nāves bailēm, un viņa cīņa ir grūta.

Arī mēs piedzīvojam, ka esam pieņēmuši kādu labu lēmumu, bet kad pienāk laiks to īstenot, tad ... ne vienmēr tas ir viegli.

Par daudziem lēmumiem, protams, varam teikt, ka tie ir dzīves sīkumi. Bet ne visi lēmumi ir sīkumi. Mūsu dzīves vissvarīgākais lēmums ir Dzīvot ar Dievu, sekot Kristum, uzticēties viņam un viņa gribai visās lietās.

Dažkārt turēšanās pie šī vissvarīgākā lēmuma prasa cīņu – cīņu ar sevi, ar savām tieksmēm, ar savām bailēm, ar savām šaubām.

Labā ziņa ir tā, ka mūsu Glābējs mūs saprot mūsu cīņās. Un otra labā ziņa ir tā, ka, ja mēs no sirds lūdzam, mēs saņemam pietiekamu stiprinājumu no Debesīm pat visgrūtākajām cīņām. Debesu stiprinājums mūs neatbrīvo no cīņām, bet tas mums sniedz spēku cīņās izturēt un uzvarēt.

Mums ir varens augstais priesteris, kas nācis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, turēsimies pie ticības apliecinājuma. Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka.

Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī.” (Ebrejiem 4:14-16)

Tuvosimies ar drošu prātu žēlastības tronim tad, kad mums ir par ko Dievam pateikties un viņu slavēt.

Un ar tikpat drošu prātu nāksim pie žēlastības troņa tad, kad jūtamies grēcīgi, netīri, vainīgi, kārdināti. Jo mums ir tāds Priesteris, kurš ļoti labi spēj līdzi just mūsu nespēkam.

Psalmos (147.) teikts, ka Dievs saskaita zvaigznes un pat nosauc tās vārdā. Ja Radītājs pazīst katru nedzīvo kosmosa ķermeni, cik gan daudz vairāk mūs, savus mīļotos bērnus!

Uzticēsimies viņam visos dzīves izaicinājumos un cīņās. Jo viņš spēj mūs saprast. Viņš spēj mums līdzi just, viņš spēj mums piedot. Un piedosim arī mēs cits citam, kā Kristus mums ir piedevis!




Uzdot jautājumu bloga autoram

Kļūda!
Lauks ir obligāts!

Kļūda!
Ievadi korektu e-pasta adresi!

Kļūda!
Trūkst jautājums!