Dažādi

Saklausīt nākotnes melodiju

19. jūlijs, 2016

Kaut kur plašajā pasaulē dzīvo trīs māsiņas. Vecākā māsa un divas jaunākās-dvīnītes. Vecākās vārds ir Mīlestība, bet jaunākās sauc Ticība un Cerība. Tās ir trīs dārgākās dāvanas, ko pats Dievs dāvājis cilvēcei, un kuras ir pavadījušas grēkā kritušos cilvēkus cauri visai tumsai un briesmām gadu tūkstošus. Un pavadīs līdz laika galam un vēl tālāk.

Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Korintiešiem 13: 10; 13)

Bībele saka, ka šīs trīs dāvanas nekad nebeigsies. Viss, kas šajā pasaulē ir nepilnīgs, reiz beigsies, bet šīs trīs Dieva dāvanas ir pilnīgas un paliks mūžam.

Šoreiz iepazīsimies tuvāk ar vienu no trim māsām – cerību.

Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot.” (Efeziešiem 1: 17, 18)

Dievs grib, lai mēs zinātu, uz ko varam cerēt, kādu cerību Viņš mums piedāvā.

Bet vispirms – kas vispār ir cerība? Bībelē cerības definīcijas nav. Meklējot ārpus Bībeles, varam atrast visdažādākos cerības skaidrojumus. Manu īpašu piekrišanu izpelnījās kāda definīcija, kurā apvienota gan cerība, gan ticība, jo tās patiesībā ir nešķiramas māsas: „Cerība ir spēja saklausīt nākotnes melodiju. Ticība ir drosme dejot pie šīs melodijas jau šodien.” (Peters Kuzmičs, teologs un rakstnieks.) Izklausās interesanti, vai ne? Vai tu jau dzirdi nākotnes melodiju?

Esmu izvēlējies dažus Bībeles tekstus par cerību, kā arī dažus ārpus Bībeles citātus, kas mums var būt noderīgi šajās pārdomās.

Sāksim ar citātu, kas nav no Bībeles:

Patiesībā cerība ir lielākais no ļaunumiem, jo tā paildzina cilvēka mokas.” Vai vari tam piekrist? Nesteidzies ar ātru atbildi, apdomā labi!

Šo vārdu autors ir ievērojams domātājs, filozofs, kurš iegājis vēsturē ar savu slaveno apgalvojumu: „Dievs ir miris”. (Frīdrihs Nīče) Un Nīčem savā ziņā ir taisnība – ja nav Dieva, nav arī pamata cerībai. Ja nav Dieva, cerība ir tikai pašapmāns, kas paildzina cilvēka bezjēdzīgās ciešanas.

Atceries Ījaba sievas padomu savam vīram, kurš ļoti cieta – „Atsaki Dievam un mirsti.” (Ījaba 2: 9) Atteikt Dievam nozīmē atteikt cerībai. Atteikt Dievam nozīmē zaudēt cerību. Un otrādi – atteikties no cerības nozīmē atteikties no Dieva. Jo Dievs mums sniedz cerību un vēlas, lai mēs to pieņemam, ar to dzīvojam.

Bībeliskās cerības pamatā nav nejaušas veiksmes vai labvēlīgāku apstākļu gaidīšana. Un arī ne paļaušanās uz savu pūļu augļiem. Kristieša cerības pamats ir paļaušanās uz dzīvo un visvareno Dievu; paļaušanās uz to, ko mūsu labā darījis, dara un darīs Dievs.

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.” (Romiešiem 5: 1, 2)

Te ir daži zīmīgi atslēgas vārdi:

Ja esam taisnoti, jābūt kādam, kas mūs ir taisnojis.

Ja pastāv žēlastība, jābūt kādam, kas to parāda.

Ar Viņa gādību ... Tas viss ir no Dieva.

Cerība ir no Dieva. Viņš ir žēlojis, Viņš ir taisnojis, Viņš ir gādājis, un tas ir pamats, kāpēc mums ir cerība uz labu nākotni, kas šeit nosaukta – dievišķā godība.

Kāda ir mūsu loma, lai šī cerība būtu mūsu cerība, lai mēs savā dzīvē spētu dzirdēt šo nākotnes melodiju? Mūsu loma ir tā, ka mēs pazemībā nākam pie Dieva kā nabaga grēcinieki, kādi mēs patiesībā arī esam, un ticībā ar pateicību pieņemam to, ko Viņš mums sniedz.

“Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!” (Psalmi 42: 12)

Dvēseles izmisumam un nemieram var būt dažādi iemesli. Patiesībā var būt ļoti daudz iemeslu. Tie var būt ārēji grūti apstākļi, varbūt kāds tev dara pāri, varbūt esi nesaprasts, nenovērtēts, varbūt tu ciet no smagas slimības, varbūt tu cīnies ar kādām atkarībām, kādiem grēkiem, un šķiet, nekad nespēsi kļūt brīvs.

Bībele mudina turēt ausis atvērtas nākotnes melodijai. Vilšanās, nemiers, izmisums ... Ko likt tam pretī? Cerību! Tu vari nesaprast Dieva plānu, tu vari nesaprast, kāpēc viss notiek tā kā notiek, bet tas nav iemesls, lai tu pārtrauktu cerēt. Cerēt uz Dievu nenozīmē paļauties, ka Viņš darīs visu tā, kā mēs gribam, bet gan, ka Viņš mūsu labā darīs tā, kā ir vislabāk.

Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!” Mums nav jādungo reiz populārā dziesma „Gan kādu dienu paveiksies”, bet mēs varam pieķerties Dieva apsolījumam, ka to labo darbu, ko Viņš mūsos iesācis, to Viņš arī pabeigs. (Filipiešiem 1: 6) Jo Viņš ir glābējs; tas nav Viņa vārds, bet tāda ir Viņa nodarbošanās.

Elizabete Viera Talbota savā grāmatā „Es tev došu mieru” atstāsta kādu aizkustinošu dokumentālu stāstu. Ženele Gazmena-Makmilana ir sieviete, kuru izglāba kā pēdējo izdzīvojušo traģiski slavenajā 11. septembra teroristu uzbrukumā Ņujorkā. Vēlāk viņa izstāstīja piedzīvoto un tas tika publicēts laikrakstā New York Post:

„Es biju Ziemeļu torņa 64. stāvā, kad lidmašīna ietriecās. Sākumā nebija ne dūmu, ne uguns.  Mani kolēģi zvanīja Ostas pārvaldei, kurā mēs strādājām, viņi mums teica, „Palieciet tur, mēs atsūtīsim kādu jums pakaļ.”

Mēs ieslēdzām TV un tad uzzinājām, ka tas ir teroristu uzbrukums. Mēs gaidījām apmēram stundu un tad devāmies uz kāpnēm, un es gāju pa priekšu savai draudzenei Rozai.

13. stāvā es noliecos, lai novilku kurpi, un tajā brīdī pār mani sabruka siena. Es jutu ēkas gabalus atsitamies pret mani. Tad visa kāpņu telpa sašķiebās un gāzās lejā; viss sabruka, atstājot mani iesprostotu nelielā kabatā.

Manas pēdas bija sadurtas, mana galva bija iespiesta starp diviem betona gabaliem. Es varēju pakustināt tikai kreiso roku. Kad atvēru acis, nodomāju, ka esmu kļuvusi akla. Man bija tik ļoti bail atvērt acis un atrasties piķa melnā tumsā. Es dzirdēju vīrieti raudam. „Palīdziet, palīdziet, palīdziet!” viņš teica. Es atsaucos: „Hallo?”

Bet es nekad vairs nedzirdēju viņa balsi. Es vienkārši gulēju tur un lūdzu, lai kāds mani atrastu. Man nebija ne jausmas, cik daudz laika pagāja. Es iztaustīju apkārtni ar kreiso roku, un pie manas galvas bija maza sprauga. Es izbāzu caur to roku un lūdzu.

„Lūdzu, Dievs, es nevaru panest sāpes!”

Es turpināju lūgt – nezinu, cik ilgi – un tad kāds satvēra manu roku. „Esmu Pols,” viņš teica. „Esmu šeit. Turies! Glābēji nāk.” Pagāja ilgs laiks, līdz glābēji mani atrada, bet Pols turpināja turēt manu roku un saglabāt manī mieru. „Tikai paliec ar mani,” viņš atkārtoja.

Vēlāk uzzināju, ka mani atbrīvoja pēc drupās pavadītām 27 stundām.

Mana labā kāja bija sadragāta un galva uztūkusi, bet citādi jutos labi. Kad mans draugs ieradās slimnīcā, pirmā lieta, ko teicu, bija: „Pieraksti vārdu Pols, lai neaizmirstu.”

Tomēr es viņu nekad neatradu. Neviens nevarēja man pateikt, kas viņš bija. Tas man ir noslēpums, no kurienes viņš uzradās. Es gribētu viņu satikt. Lai kas viņš būtu bijis, viņš bija mans eņģelis.”

Lai gan šis stāsts tika plaši izplatīts medijos, neviens nekad neatrada Polu. Glābēji teica, ka nav redzējuši nevienu turam viņas roku, kad tie atrada viņu, un ka nevienam viņu komandā nav bijis šāds vārds. Un tomēr šī roka un balss uzturēja viņu dzīvu. „Esmu šeit. Turies! Glābēji nāk.” Tas bija viss, kas viņai bija un saglabāja viņā mieru un cerību.

Ja tu guli iespiests zem savu sabrukušo sapņu drupām, tev ir cerība, jo ir Glābējs, kurš ir apsolījis tevi izglābt un kurš nāk tevi izglābt!

Tautas gudrība saka – „Cerība mirst pēdējā” un „Kamēr dzīvo, tikmēr ceri”, bet šie teicieni īsti neatbilst bībeliskajai cerībai, jo tā sniedzas tālāk par cilvēka šo dzīvi un nāvi.

Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” (1. Tesaloniķiešiem 4: 13, 14)

Tas ir tas, ar ko bībeliskā cerība pārspēj visas citas cerības, jo tā sniedzas tālāk par kapu.

Bībeliskā cerība stāsta, ka viss labākais vēl priekšā. Kāds gudrais ir teicis: „Beigās viss būs labi. Ja viss nav labi, tad šīs vēl nav beigas.” Šis teiciens gandrīz atbilst bībeliskajai cerībai. Tomēr Bībeles cerība ir vēl labāka, jo tā nesola tikai „laimīgas beigas”, bet arī laimīgu jaunu sākumu un mūžīgu turpinājumu.

Vēl kāds ārpus Bībeles citāts:

Tas, kurš dzīvo no cerībām, riskē nomirt badā.” (Bendžamins Franklins, amerikāņu valstsvīrs.)

Vai vari tam piekrist? Tiešām, arī bībeliskā cerība nemudina salikt rokas klēpī un gaidīt labākus laikus. Gluži otrādi – bībeliskā cerība ir kā motivācija darbīgai dzīvei jau šodien un katru dienu.

Jo tālab mēs pūlamies un cīnāmies, jo esam likuši savu cerību uz dzīvo Dievu, kas ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs.” (1. Timotejam 4: 10)

Mēs pūlamies un cīnāmies tāpēc, ka mums ir cerība.

Šķiet, laba ilustrācija tam ir zemkopju darbs. Pavasarī lauksaimnieki rūcina traktorus, brauc uz lauka un izkaisa zemē tonnām dārgas sēklas. Kāpēc? Jo viņi cer uz ražu. Viņi vēl nevar aptaustīt jauno ražu, viņi vēl nevar redzēt vārpas ar graudiem un pat vēl sadīgušus asnus nē.

Bet viņiem ir pamats cerēt un viņi cer, ka tas viss būs. Ja nebūtu šīs cerības, tad būtu muļķīgi strādāt. Cerība ir motivācija lielākoties visos darbos. Tāpat arī kristiešu Dieva dotā cerība ir motivācija darboties un cīnīties. Mūsu personīgajā dzīvē, mūsu darbavietās, mūsu kalpošanā draudzē – visur.

Likt savu cerību uz Dievu nozīmē pārliecību, ka ir vērts pūlēties, ir vērts strādāt, ir vērts pārvarēt grūtības. Jā, arī panest vilšanos, kad daudzkārt nepiepildās mūsu mazās īstermiņa cerības. „Beigās viss būs labi. Ja viss nav labi, tad šīs vēl nav beigas.” Hei! Nenolaid rokas, ir vērts turēties!

Lai mūsu cerība pastāvētu, mums aizvien ir vajadzīgs iedrošinājums. Iedrošinājums ir degviela, ar kuru darbojas cerība. Un Bībelē mēs atrodam šo iedrošinājumu – iedrošinājumu cerēt uz Dievu, lai kas arī notiktu.

Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.” (Romiešiem 15: 13)


Māris Debners,

Tiešsaistes Bībeles studiju vadītājs



Uzdot jautājumu

Kļūda!
Lauks ir obligāts!

Kļūda!
Ievadi korektu e-pasta adresi!

Kļūda!
Trūkst jautājums!