Blogs

Vai tu jau izsaiņoji savu Dāvanu?

27. novembris, 2017

Kalpojiet cits citam ar to dāvanu, ko esat saņēmuši, kā labi daudzveidīgās Dieva žēlastības pārvaldnieki! Ja kādam ir spējas runāt, lai runā dievišķus vārdus, ja kādam ir spējas kalpot, lai kalpo ar spēku, ko piešķīris Dievs, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu, kam pieder gods un vara uz mūžu mūžiem. Āmen!

(1. Pētera 4:10-11)


Pārdomāsim šo Bībeles fragmentu, pievēršoties atsevišķiem atslēgas vārdiem.

Vispirms Dieva žēlastības raksturojums šajā tekstā.

Kalpojiet ..., kā labi daudzveidīgās Dieva žēlastības pārvaldnieki!

Redz, kā! Dieva žēlastība ir daudzveidīga. Bībeles tekstā tur ir vārds, ko varētu tulkot arī kā daudzkārtīgā žēlastība – tādā izpratnē, kā daudzkārtīga virve, kas savīta no daudzām šķiedrām. Tāda ir arī žēlastība, ar ko Radītājs mūs apvelta. To veido neskaitāmi pavedieni, kas savīti kopā kalpo vienam mērķim – cilvēku labumam.

Radītājs nav mūs iecerējis un ieprogrammējis vienādus. Un nav mūs apveltījis ar vienādām spējām un vienādiem apstākļiem. Vienam ir tas, kas otram nav. Savukārt šim otram atkal ir tas, kas nav pirmajam.

Un raksti liek noprast, ka tas tā ir ar nolūku. Dievs vēlas, lai mēs būtu savā starpā saistīti, lai mēs atbalstītu un papildinātu cits citu, izmantojot katrs savu unikalitāti. Katram no mums ir kāds īpašs žēlastības pavediens, kāda īpaša Dieva dāvana, ar ko mēs varam dalīties.

Man pie mājas pagalmā bija divi plūmju koki. Kāds tos sen bija iestādījis un tā tie tur auga un katru gadu ražoja – viens dzeltenas, otrs zilas plūmes. Dzelteno plūmju koks panīka un nokalta.

Nekas, turpmāk ēdīsim zilās plūmes. Tā es sākumā domāju. Bet nekā! Kopš zilo plūmju koks palika viens, tas katru pavasari bagātīgi zied, bet ... visi ziedi nobirst un zilo plūmju vairs nav. Dārznieki saka, ka šai plūmei līdzās vajadzīga otra, kas apputeksnē.

Ar mums, cilvēkiem, ir līdzīgi. Mūsu pilnvērtīgai un ražīgai dzīvei ir vajadzīga sabiedrība un sadarbība. Tāds ir Radītāja nodoms, ka cilvēki būtu savstarpēji saistīti un kalpotu cits citam. Un kristīgā draudze šajā ziņā ir (vajadzētu būt) kā paraugs, kā modelis, kam vajadzētu rādīt pasaulei šī principa skaistumu un labumu.

Pats Dieva Dēls Jēzus nāca pasaulē, lai kalpotu citiem, nevis lai citi kalpotu Viņam. To Viņš skaidri deklarēja un to parādīja Viņa dzīve un darbi. Un tomēr Viņš pieņēma arī citu kalpošanu. Par to gan nav daudz Bībelē rakstīts, bet ir dažas vietas, kur to varam redzēt.

Piemēram, Lūkas evaņģēlija 8. nodaļā stāstīts, ka Jēzus ar mācekļiem apstaigāja pilsētas un ciemus, sludinot Dieva Valstības evaņģēliju, un tad tur pieminētas sievietes, kas gāja viņiem līdzi un „ar savu rocību gādāja par viņiem.” Vai kā teikts vecākā tulkojumā – „no sava padoma Viņam gādāja uzturu.”

Jēzus spēja ar dažām maizēm un zivīm paēdināt tūkstošus. Un tomēr Viņš ļauj, lai kādas sievietes pūlas un kalpo un gādā Viņam un mācekļiem ikdienas ēdamo.

Viņš, kurš spēj visu, nav par lepnu, lai pieņemtu arī citu cilvēku gādību. Kāpēc? Tāpēc, ka tāds acīmredzot ir Radītāja plāns cilvēku sabiedrībai. Ne tā, ka vieni ir tikai devēji, bet citi tikai ņēmēji.

Tas ir vajadzīgs arī šodien mūsu tautā un mūsu draudzē, mūsu attiecībās, ka mēs gan dodam, gan savu reiz arī pieņemam no citiem. Ka mēs neesam par skopu lai dotu, un neesam arī par lepnu lai pieņemtu.


Kalpojiet cits citam ar to dāvanu, ko esat saņēmuši, kā labi daudzveidīgās Dieva žēlastības pārvaldnieki!

Kalpojiet ... ar to dāvanu, ko esat saņēmuši! Lai nu kas, bet šī lieta gan mums katram par sevi ir jānoskaidro – kas ir tā dāvana vai dāvanas, ko Dievs man ir devis.

Dažkārt mēs pūlamies darīt to, kas mums nebūtu jādara, jo neesam apveltīti ar atbilstošām spējām, iemaņām vai kompetenci. Dažkārt citi no mums sagaida, ka mēs darītu vienu vai otru lietu, kas mums patiesībā nav pa spēkam. Tad ir tīrās mokas.

Atceros, man pamatskolā lika dziedāt korī. Nu, ja jādzied, tad jādzied, es arī rāvu vaļā no visas sirds. Un tad skolotāja šķendējās – kas tur aizmugurē atkal rūc?

Mani drīz vien izskaitļoja. Ziniet, es bojāju visa kora skanējumu. Tad man uzdeva nerūkt, bet dziedāt kā vajag. Bet tā nebija mana dāvana. Laimīgā kārtā skolotāja to beidzot arī saprata un mani atbrīvoja no kora dziedāšanas.

Dažkārt arī draudzē mēs uzņemamies vai citiem uzliekam pienākumus, kas neatbilst mūsu dāvanām. Rezultāts parasti ir bēdīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka tā tiek ignorēts skaidrs princips, ko šeit lasījām – kalpojiet ar to dāvanu, ko esat saņēmuši.

Vēl lasītajā tekstā pievēršam uzmanību vārdam pārvaldnieki.


Kalpojiet cits citam ... kā labi daudzveidīgās Dieva žēlastības pārvaldnieki!

Ne visiem to patīk dzirdēt, bet Bībeles vēsts ir skaidra, ka mēs neesam pasaulē un savā dzīvē kā īpašnieki, bet kā pārvaldnieki, kā Dieva īpašuma pārvaldītāji. Viss, kas mums ir, patiesībā ir Dieva dots, Dieva mums uzticēts, un mēs esam aicināti visu šo Dieva mantu pārvaldīt – rīkoties ar to īpašnieka uzdevumā un interesēs.

Būt labam Dieva žēlastības pārvaldniekam nozīmē izlietot to, ko Dievs devis, tā, kā Viņš to vēlas, atbilstoši Viņa interesēm. Un kā Viņš vēlas? Nu, te tas ir pateikts: ... kalpojiet cits citam!

Un tad nākamais, 11. pants turpina šo domu.


Ja kādam ir spējas runāt, lai runā dievišķus vārdus, ja kādam ir spējas kalpot, lai kalpo ar spēku, ko piešķīris Dievs, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu, kam pieder gods un vara uz mūžu mūžiem.

Dievu godājam katrā labā darbā, katrā, arī visnecilākajā, kalpošanā. Bet ar nosacījumu, – ka apzināmies, ka atzīstam, ka mūsu spēks ir Dieva dāvana, mūsu prasmes un spējas un talanti ir Dieva dāvana. Izdevība ko labu veikt arī ir Dieva dāvana, mūsu laiks un līdzekļi ir Dieva daudzveidīgās žēlastības pavedieni.

To visu kristīgi cilvēki parasti atzīst un atceras, bet ir viena lieta, ko mums tā vien gribas pieskaitīt saviem nopelniem. Un tā ir – labā griba. Bet vai tā ir?

Vēstulē Filipiešiem lasām, ka tā nav viss.


Jo Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos.” (Filipiešiem 2:13)

Arī mūsu labā griba, katra labā tieksme, katra līdzjūtība, katra vēlēšanās kādam palīdzēt, arī tas ir Dieva dāvana, tas ir Dieva Svētā Gara darbs mūsos.

Jēkabs savā vēstulē norāda:


Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17)

Tā tas ir un tur nav nekādu pārmaiņu ne pārgrozību. Tā tas vienmēr ir bijis un būs – kas vien pasaulē ir labs, kas vien cilvēkos ir labs, kas vien tevī un manī ir labs – tas viss ir no Gaismas Tēva, no mūsu Radītāja un Glābēja.

Un, lūk, ja to atceramies un paturam prātā, tad tiešām piepildās apustuļa Pētera rakstītais vēlējums –

Ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; Viņam pieder gods un vara mūžu mūžos. Āmen!



Uzdot jautājumu bloga autoram

Kļūda!
Lauks ir obligāts!

Kļūda!
Ievadi korektu e-pasta adresi!

Kļūda!
Trūkst jautājums!